larmo

no noklausītajām sarunām (nekā daudz, tikai aprautas frāzes, kurās galvenais ir intonācija, nevis teksts, taču pamēģiniet iztēloties):
- kāds vīrietis iet pāri ielai un runā pa telefonu, apstājas, paceļ acis pret debesīm un satraukti kliedz: "Es saku - bļaģ! Es saku - pag, pag, pag!"
- pavisam jauns puisis ar meiteni ātri pamet RIMI, neko nenopirkuši un acīmredzami sastrīdējušies vai tuvu tam, dzirdu tikai pāris vārdus, ko saka meitene: "Bendžamins Natanjahu!" un pēc pāris sekundēm: "Es nevaru to atbalstīt!"

DELFI. Atvērtas attiecības nav tikai emocionāls izaicinājums – tās var būt arī fiziski un garīgi nogurdinošas. Atvērtas attiecības nozīmē ne tikai vairāk romantisku vai seksuālu partneru, bet arī ievērojami lielāku emocionālo ieguldījumu. Un, lai gan cilvēki izdzirdot vārdu "atvērts", iztēlojas brīvību, tomēr liela daļa šajās attiecībās tiek pavadīta savstarpējā saksaņošanā un neskaitāmās sarunās.

No rīta uzvarēju kafiju un uztaisīju bērniem ēst.
(robota šifrējums)

Nez, tie, kas pieņem sev pseidonīmus ar visiem lielajiem burtiem, grib, lai runājot viņu vārdus izkliedz?
Režisore LAURA!!! tikko aizgāja uz kafejnīcu apēst bulciņu. LAURAI!!! sametās nelabi, jo bulciņa nebija LAURAS!!! gaumē.

Izvelku no saldētavas laikus neizlietoto Ziemassvētku piparkūku mīklu, izrullēju, izspiežu, salieku pannā, nolieku uzgalda cepeškrāsni, paņemu telefonu, sāku rakstīt: "cik grādos.."
automātiskā aizpilde pabeidz: "..jācep piparkūkas?"

LA.LV “Dāmas! Nelaidiet šonedēļ vīrieti brīvībā, ja negribat pavisam pazaudēt,” sociālo tīklu platformā daiļā dzimuma pārstāves brīdina astrologs, astronumerologs Kristaps Baņķis.

Cibas kontekstā viens no mulsinošākajiem aspektiem ir atklātības līmenis šauros griezumos - mani vienmēr pārsteidz tas, par ko jūs (mēs) esat gatavi runāt un stāstīt vissīkākajās detaļās, bet par ko tajā pašā laikā nerunājat vispār un klusējat. Es to pieņemu kā specifisku šī medija īpatnību, jo citur ir savādāk - sākot no influenceru samākslotajām ikdienām, mākslas vārdā izrādītajām privātuma tiešraidēm un beidzot ar pavisam un galīgi personiskām dienasgrāmatām, kas tā vai citādi nonāk pie lasītāja (lielisks piemērs ir Ludviga Vitgenšteina šifrētā kodu valodā rakstītās piezīmes 1. pasaules kara ierakumos, kur viņš piefiksē, cik reiz ir masturbējis). Cibā ir lietas, par kurām ir nepieciešamība runāt tā, kā tu nekur citur nerunātu, bet tomēr paliek lietas, kas netiek izstāstītas. Viena no tādām lietām, par ko viegli tiek stāstīts, ir atzīšanās vājumos - nevis vājībās, bet tieši tajā, kas var kalpot par iemeslu ievainojamībai. Man šķiet, ka to nosaka neapzināta vēlme "tik vaļā" no kaut kā (biežāk to izmanto sievietes, lai gan Cibā es nemēdzu piefiksēt, kāda dzimuma pārstāvis ir tas, kurš raksta) - uzrakstīt šeit par to, kā (ļoti detalizēti) slimo bērni, kavējas mēnešreizes, nomoka psihiskas problēmas, kāds nodarījis pāri, pasaule un konkrēti kaimiņi ir maitas, taču ļoti reti nākas lasīt par tikpat intīmām un slēpjamām lietām, kas ir potenciāli "pozitīvas", piemēram, ir tik maz ierakstu par iemīlēšanos un tām neskaidrajām, trauslajām sajūtām, kas taču arī mūs padara par būtnēm ar novilktu ādu. Vai kaut ko citu.

Es jums varētu izstāstīt kaut ko ( ... tālāk ... )

Latvijas radio: "Iespējas palīdzēt Ukrainai šobrīd patiešām ir daudzas un dažādas. Un katrs var izvēlēties sev saistošāko."

Tas brīdis, kad klasiskās mūzikas koncerta starpbrīdī blakussēdētāja pēkšņi pagriežas un saka: “Man patīk jūsu dzeja.” Un pēc pavisam īsas pauzes piebilst: “Mēs ar vīru reizēm lasām pirms gulētiešanas.”

Saskaņā ar preces neatbilstību regulai Nr. 1907/2006 XVII pielikuma 63. punkta 7. apakšpunkta prasībām, SIA "Jānis Roze" atsauc preci LAIMES PAKAVIŅI

galdā brainrot dzēriens ar rabarberu garšu

Aizturēts bijušais princis

čau, mīlīši. sen nav būts senaizmirstajā cibā, bet gribas tomēr drusku pasēdēt uz penzonāru soliņa, pagremdēties tālās atmiņās un papļāpāt par vēsturi. kad cibā plaši atspoguļotajos manila taims laikos braucu šurp ciemā, plato laika nogriežņu un attāluma dēļ bija lieliski redzamas vietējo (sāku rakstīt "mūsējo" bet, kā arī kaunīgi atļaušos sev nozagt iekavas) krievu attieksmes izmaiņas. pirmajos ciemosbraucienos viņi pārsvarā lieliski un bez manāmas nepatikas runāja latviski, bet tad pēkšņi KAUT kas mainījās - sākās masu tusiņi pie uzvaras parka, častuškas, kara veterānu medāļu izrādīšana, grūstīšanās, agresija, bravūra, Jaungada salūts plkst. 23.00, kaujinieciska krievu skolu aizstāvēšana un, protams, vairs nerunāšana latviski - Latvija pēkšņi vairs nebija normāla vieta, kur dzīvot. Tiešām prieks par krietnajiem Latvijas krieviem, kuri pēkšņi nāca pie prāta.

¡Feliz jueves!

no operas libreta: Pēc senas ierašas Turidu apskauj Alfio un iekož viņam ausī.

Bērna uzturlūdzekļi.
(Leta)