Valsts vairs neko nekam nemaksātu, visu visiem privāti būtu jādara – an aizdomas, ka vēl 18-19. gadsimtā tāda bija visa pasaule. Taču aizdomas, ka aina nemaz neatgādināja karā sabombardētu pilsētu, kurā nekas nenotiek.

(Reply to this) (Thread)

Nu jā varbūt bija jūtu uzplūdumā kaut kas nedaudz aplams pateikts.
Runājot par maksāšanām vai nemaksāšanām, ir divas galējības: maksāt ļoti daudz vai nemaksāt nemaz.
Maksājot ļoti daudz liela iespējamība, ka ka nodokļi tiks iztērēti lobējot savas intereses, neracionāli.
Atkal ja nodokļu nav vai ir ļoti minimāli, valsts pamatfunkciju pildīšanai. Tādā gadījumā ir mazāk iespēju saputroties.
Katrā ziņā palielinoties budžetam kvalitāte nepieaug, līdz ar to nauda nevar būt motivators kaut ko labāk darīt. Ja ideja par pašu valsti ir miglā tīta, tad var būt kaut vai lielākais budžets pasaulē, tas tik un tā būs šāviens tukšumā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ļoti labs piemērs: bērns ar pašteisītu bobsleju visu laiku uzlabo savas prasmes, kautru reizi no kalna nobrauc labākā un labākā laikā. Tajā pašā brīdī kāds ļoti labi fiansēts boslejists trasē ir sasniedzis savu ātruma robežu, bet turpina braukt, jo ir taču finansējums.

(Reply to this) (Parent)