Izlasīju ziņu par parazītnodokli Baltkrievijā. Komentāros bija minēts, ka vajadzētu protestēt pret saviem parazīties, pret deputātiem, arī pret sportistiem. Un šie viedokļi raisīja pārdomas.
Kā būtu ja cilvēki nobalsotu par visa apturēšanu. Apturētu kultūru, izglītību, policiju, slimnīcu, sportu u.t.t. Valsts vairs neko nekam nemaksātu, visu visiem privāti būtu jādara. šī aina varētu atgādināt kādu karā sabombardētu pilsētu, kurā nekas nenotiek.
Varbūt lai radītu kara apstākļus, nevajag ieročus, spridzekļus, karaspēku, militāro tehniku. Pietiek ar karu ekanomikā, ar karu ziņu plūsmā, ar karu prātos un sirdīs. Lai kāda valsts ietu bojā nav nepieciešams neviens šāviens.
Kas rada sajauktu domāšanu, ideju izšķīšanu, pesimismu, nīgrumu, skopumu, vienaldzību. Varbūt tās ir atkarības. Atkarības no datoriem, sociāliem tīkliem, rutīnas, modes, filmām, ziņām, ātrajiem ēdieniem, ātrajām fotogrāfijām, mūzikas kabatā, visa pieejamības.
Reiz dzirdēju ka pati heroīna lietošana jau nav nemaz tik kaitīga, jo cilvēki no pretsāpju zālēm tā neiet bojā. Galvenais ir netīrība nevīžība, vienaldzība ko rada vielu patvaļīga lietošana. Slimnīcās ir higēna, ārpus tām šīs vielas nekad nelietos tik sterili. Tas nozīmē jebkura cita atkarība arī var cilvēku nogalināt, padarīt tā vidi nevīžīgu, netīrīgu, antisanitāru. Vārdsakot clvēkiem bieži pašos trūkst kontroles mehānismu. Varbūt ka šo mehānismu neesamība ir dabiskā atlase, bet varbūt arī tas viss ir labojams. Ja mēs izmantosim cerību un sāksim kustēties ārā no ierastās vides, tad ļoti iespējams pārvarēsim atkarības, bet ja paskatīsimies uz cerību skeptiski, tad ļoti iespējams pakļausim sevi vēl vienai atkarībai. Atkarībai no skepses. Visam jābūt līdzsvarā, bet kur dabūt līdzsvaru? Ir tāds teiciens "domājot var saprast lietu būtību", tātad iznāk ir jādomā par lietām kas uztrauc un jārīkojas, jāvirzas uz priekšu. Kā gan lai citādāk atrod līdzsvaru? Ir jāpamaina sava pozīcija.