Droši vien tev vajag iet publikā, izpaust savas idejas, neturēt "zem pūra", jo ne jau visiem ir vienāda gaume, turklāt tu zini, kas ir tie paraugi, no kuriem mācīties. Neiekapsulējies sevī, dzīvo! Un, jā, šādas pieredzes ir tāpēc, lai kaut ko saprastu.

(Reply to this)

Par to mūziku (un tas ir visai neforši, ka izdzēsi to savu jautājumu, jo - nodarbojoties ar skaņu lietām - kritika ir pavisam neizbēgama blakusparādība, turklāt pamatīgi sitoša pa sirdi, aknām, nierēm, bieži aprobežota un reizēm teju iznīcinoša):

Vienīgais, kas ir svarīgs - vai tu to dari no visas sirds & tajā saskati savu ceļu. Manuprāt ir absurdi prasīt visas tās ierāmēšanas lietas (plašāku atpazīstamību, peļņu, superdārgus ierakstus, utt), it īpaši šī ceļa pašā sākumā, kamēr neesi veltījis mūzikai teiksim 5, varbūt 10, varbūt pat vairāk gadus. Katrā ziņā, tieši tik daudz, lai iemācītos izpildīt skaņdarbus pārliecinoši (un tas nu ir paškritikas, sevis adekvātas novērtēšanas & apzināsānās jautājums), lai atrastu savu balsi, skanējumu, piegājienu - oriģinalitāti vai perspektīvu.

Par šo tematu var izplūst gari & palaši, bet pavisam īsumā:
Dari. Esi pacietīgs, esi pacietīgs, pat tad, kad pašamm liekas, es to nevaru vairs izturēt, pacieties vēl. Mīli to, ko dari, veltī tam nedalītu uzmanību, un ik pa laikam palūdz dažus neitrālus cilvēkus novērtēt savu veikumu. Un tas ir svarīgi, jo tuvie cilvēki visbiežāk negribēs aizvainot, pat ja būs sanācis pēdējais mēsls (un tādi bija arī Lenonam, Kobeinam, Čaikovskim & Baham!).

Protams, vari iet arī otru - izpildītāja - ceļu, bet teiksim tā - tas ir visādām fejām & zubrīšiem. Mūžu pavadīt diendienā mācoties vienīgi citu cilvēku gabalus manuprāt ir kapitāli nomācoši. Sākumposmā gan tas var but gan labs treniņš.

(Reply to this)