NAV
Īstenībā es jau runāju! Man ieteica griezties pie psihoterapeita, jo kukaiņus nostādīju augstāk par cilvēkiem. Jo es neapzināti ceļot kautkādas barjeras un man ir iestājusies sava veida dzīves krīze! Ka tā varētu būt pavasara depresija.
Es par to smaidīju. Iekšēji. Kāda depresija? Kāda krīze?
Nekas no tā man nav!
Bet man kaut kā trūkst. Varbūt miega... Varbūt miera... Varbūt kāda cilvēka... Varbūt patstāvības/pastāvības... Bet tas jau uzreiz nenozīmē, ka man ir krīze!
ES NEZINU, KAS AR MANI NOTIEK!
Ek! Miegainība!
Valmieraa gan esmu!:)))
Un Valmieraa ir nedziivi cilveeki, kas nespeej sevi pieveerst dziivei. Tikai reegi, kas nespeej citiem dot neko gaishu... tikai miglu, kas pazudina, kas appeed, kas ietin un samitrina...
Sheit ir kluss... Sheit ir kaut kas no sliktaa teela...
Vai arii apnikums, ka cilveeki ir necilveeki... Ka labaak nebuut cilveekam. Ka es nejuutos kaa cilveeks! Labi, ka nejuutos, jo tad es buutu aptraipiita!
Valmiera ir maza, bet pietiekami liela, lai sheit pazustu visi chomi, kas speetu man uzsist uz pleca, sabuzhinaat utt...
Un diena velkas, kaa gliemezha solji klusajaa alejaa....:)))
Iedzeeru melonju jogurtu! Tagad ir viss kaa naakas. Nekaadas kriizes paziimes.
Un vai tad slikti, ka par primaaro izvirzu kukainjus, nevis cilveekus?
bet par kukainjiem viss oki. vieniigi: visu ar meeru :))
Arii kaut kaadi svaru kausi tika mineeti shodienas sarunaa ar psihologji. Vinja teica, ka kaut kas ar maniem kausiem nav taa...
Un viss taalab, ka teicu, ka kukainji man svariigaaki par cilveekiem.
Ne jau vissus kopumaa... Ir iipashi cilveeki... Bet tie jau nevar buut iisti... Jo cilveeki ir nezheeliigi, cieti, reegi...
Pati melone ir visa sakne... Un viss, kas ir veidots no meloneem ir kruta!:)))
Bet kaa tad paliek ar persikiem?
Un kausi ir ziedu skaistums! Bet ziedi jau nesver kaut kaadu tur dziives gudriibu vai dziivi vispaar... Ziedu kausi sver bites kaaju pieskaarienus un veeja glaastus! Ziedu kausi ir sveeti!:))