lago

Kursors mirgo, bet domas nedodas rokās. Nedodas taustiņiem. Un sanāk tikai prātuļošana. Par to, ko lai īsti saka.

Īstenībā es jau runāju! Man ieteica griezties pie psihoterapeita, jo kukaiņus nostādīju augstāk par cilvēkiem. Jo es neapzināti ceļot kautkādas barjeras un man ir iestājusies sava veida dzīves krīze! Ka tā varētu būt pavasara depresija.

Es par to smaidīju. Iekšēji. Kāda depresija? Kāda krīze?
Nekas no tā man nav!

Bet man kaut kā trūkst. Varbūt miega... Varbūt miera... Varbūt kāda cilvēka... Varbūt patstāvības/pastāvības... Bet tas jau uzreiz nenozīmē, ka man ir krīze!

ES NEZINU, KAS AR MANI NOTIEK!

Ek! Miegainība!