Kaut kad nesen literatūras, mākslas un zinātnes mēnešraksta "Daugava" 1938. gada decembra numurā uzdūros Konstantīna Raudives rakstam par cilvēku attiecībām.

Par mīlestību pašu par sevi nebūtu daudz sakams, tās ir jūtas, kas visos laikos ir nodarbinājušas cilvēka domas. Bet mīlestība cilvēku attiecībās rada varbūt visdīvainākos un neiedomājamākos stāvokļus. Runājot par mīlestību, jāsaka, ka tā rada cilvēku visbagātāko izjūtu sferu. Mīlas valstībā iestrāvo visa cilvēka gan apzinīgā, gan neapzinīgā būtība. Mīlestības vārdā cilvēkā bieži cīnas vistumšākās un visgaišākās jūtas. Cilvēkā iemājo daba, un dabas paspārnē slēpjas mīlestība, kas savās krūtīs nes arī dīvainu egoismu. Bet šis egoisms nav nekas cits kā cilvēka cīņa par savu dzīvību. Mīlētājs mīlētā cilvēkā meklē pats sevi, jo sakūstot ar mīlēto būtni, viņš atklāj un apliecina pats sevi. Mīlestība dziļākā nozīmē ir sevis atklāšanas noslēpums. Mīlestība ir slāpes pēc sevis paša, pēc tā, kas mēs esam īstenībā. Mīlestībā cilvēks mēdz sevi atdot visu un pavisam, bet ne tādēļ, lai sevi pazaudētu, bet gan tādēļ, lai savai dzīvei piešķirtu esamības nozīmi. Cilvēks, kas nepazīst mīlu, salīdzinams ar gulētāju, kas gan ir dzīvs, bet savu dzīvību īstenībā neapzinas; viņš dzīvo, bet viņa dzīvības apziņa ir šaura, sekla un aizmiglota. Mīlestības brīdī cilvēks pasauli ierauga it kā pirmo reizi, viss viņā sakustas, un viņš kvēl dziļā nemierā. Tad cilvēks apzinas savu vientulību, viņš sajūt savu nepilnību un viņā mostas ilgas sevi ziedot pilnīgi tam, ko mīl. Viņš kļūst dziļāks, ārējais viņa būtībai kļūst svešs, un materiālās vērtības viņa acīs zaudē savu parasto nozīmību.

Nav šaubu, ka mīlestība ir vissarežģītākās cilvēka jūtas un tām cilvēku attiecībās jāpiešķir bieži izšķirīga loma. Mīlestība mūsu būtībā rada trauksmes stāvokli un mūsu dvēselē neizskaitamas vēlēšanās, mūsu iedomu pārvērš par gaismas staru metēju, kas tumsā meklē taisnāko un drošāko ceļu izredzētā sirdī. Nekad cilvēks nav tik darbīgs un pašaizliedzīgs, kā taisni tai laikā, kad viņš mīl. Viņa mīlestība to padara maigu pret ārpasauli, tā skopulis reizumis pārvēršas dāsnā cilvēkā, noziedznieks cēlsirdīgā vīrā. Mīlestība cilvēka dzīvei piešķir jaunu jēgu un dziļu saturu. Nabadzība viņu vairs nenomāc, aukstumā viņš nesalst, viņš jūt dziļu pateicību pret visu, viņš varētu ceļos nometies izstaigāt pasauli un pateikties visiem par mīlu, ko viņš jūt sevī. Tāds varens spēks mīt mīlestībā un, kā Unamuno saka: "caur mīlu mēs izjūtam, ka miesā ir gars". Mīlestība ir mūsu garīguma māte un visu lielo ideju iedvesmotāja un radītāja. Mīlestība padziļina saprašanu; tā kā mūsu pasaule atkarājas no mūsu saprašanas spējas, tad varētu teikt, ka mīlestība ir pasaules jēgas atklājēja un padziļinātāja.

Mīlestība, kā jau teicu, sevī slēpj zinamu egoismu, kurpretī draudzība no katra egoisma veida ir brīva. Draudzība ir abpusīga, neieinteresēta vienība, turpretī mīlestība vienmēr ieinteresēta un tā vienmēr tiecas vienu būtni pakļaut otrai. Mīlestībā viena būtne ir tik atkarīga no otras, ka šķiršanās vai prombūtnes laikā viņas jūtas tā, it kā pasaule zaudētu katru jēgu un nozīmi. Mīlētāja skats ir introvertēts, viņš sevī redz mīlamo objektu un tā varā dzīvo savu dzīvi. Vajadzīgs milzīgs iekšējs spēks, lai mīlestībā sevi paglābtu no vienpusības, šaursirdības un pat cietsirdības. Nevienas jūtas cilvēku reizēm nepadara tik aklu un cietsirdīgu pret savu apkārtni, kā taisni mīlestības jūtas. Vajadzīga liela gudrība, lai mīlestības enerģiju pārvērstu par gaismu sev un pasaulei. Mīlestībā, tāpat kā draudzībā, ja to savā dzīvē grib izjust kā lielu saskaņu ar sevi un pasauli, pamatā jāliek cieņa un paļāvība. Ja mīlestība ir nemitīga tieksme klausīties savā dvēselē — écouter son âme, kā saka Stendals, tad tai pašā laikā jāmēģina ieklausīties arī otra dvēselē, kas tāpat kā mēs grib klausīties arī savas dvēseles balsī. Šāda mīlestības jūtu diferencēšana mūs pasarga no tā saucamās greizsirdības, kas cilvēku attiecībās iezogas kā rūsa un lēnām saēd vislabākās dzīves. Greizsirdība ir reakcija, kas rodas tai mirklī, kad mīlestībā iegūtais mums zūd vai arī tiek citas mīlestības apdraudēts. Greizsirdība ir inde, kas nogalina cerības un visu cilvēcisko būtību pilda ar mokām. Lai tiktu greizsirdībai pāri, tad nepieciešami brīvi atteikties no tā, kas mums zūd, un pieķerties jaunam mīlestības objektam. Greizsirdības mokas jācenšas objektivizēt un tām jāpiešķir kāda vispārīga nozīme. Es personīgi ieteiktu katram greizsirdības piemeklētam cilvēkam izlasīt dziļdomīgā Šekspira Otello; tur mēs mācamies pazīt cilvēka izmocīto dvēseli un redzam to neticamo aklumu greizsirdībā, kam pat vissvētākie pierādijumi šķiet niecīgas gaisa vēdas.

Ja mīlestībā cilvēks pats sevi neatrod, tad greizsirdībā viņš sevi pazaudē. Gudrs mīlētājs vienmēr zina, ka atteikšanās nav zaudējums, bet gan ceļš uz iekšējo brīvību. Cilvēks ir dabas augstākā kategorija, tādēļ viņam sevī jāiegūst vajadzīgā brīvība, lai varētu pārvaldīt dabu. Realu jēgu mīlestība cilvēku attiecībās iegūst tikai tai gadijumā, ja tā sakņojas uzticībā. Visstiprākai mīlestībai bez uzticības nav nekādas realas nozīmes cilvēku attiecībās. Mīlestība bez uzticības ir tāpat kā papīra nauda bez zelta seguma. Tāda mīlestība ir iluzoriska, un tās šķietamā vērtība zūd visniecīgākajos dzīves satricinājumos. Cilvēku attiecībās uzticība, varbūt, ir tā vienīgā īpašība, ko varētu saukt par dzīves drošības ostu. Cilvēks tikmēr nevar atrast mieru, kamēr viņš nav atradis cilvēku, kam viņš varētu uzticēties. Ja mīlamam cilvēkam mēs nevaram pilnīgi uzticēties, tad mēs nevaram būt arī droši par to, kas mēs esam. Tiklīdz uzticība izbeidzas divu cilvēku starpā, viņu attiecības pārtrūkst un viņi viens otram mirst. Ja draudzībā katrs dzēra vienu un to pašu vīnu no divām glāzēm, tad mīlestībā divus dažādus vīnus dzer no vienas glāzes.

Mīla ir viena no vistraģiskākām izjūtām. Bet kas tad īsti ir traģiskā mīla? Traģedija sākas tur, kur mūsu dzīve vai dažas dzīves jūtas nerod piepildijuma. Cilvēks netop vai nepiepilda to, par ko viņš gribējis būt un ko viņš vēlējās piepildīt. Un ja mīlestībā šīs traģiskās jūtas visbiežāk izpaužas, tad tas tādēļ, ka mīla gandrīz vienmēr vēlas neiespējamo. Un Neiespējamā kungs vienmēr savās krūtīs nes traģedijas un ciešanu dīgli. Cilvēks ir individuala būtne, viņš viss nekad nav ne iegūstams, ne saprotams, viņā vienmēr ir kāda neiespējamība, ko mīlētājs nevar sasniegt. Mīlētāji grib šo noslēpumaino neiespējamību sevī iznīcināt, bet pilnīgi viņi to nekad nesasniedz. Viņiem nav diezgan, viņi nekad neapmierinas ar iegūto un nesamierinas ar atklāto. Lūk, tādēļ mīlestībā vienmēr ir slēpts nemiers, šaubas, neziņa un smeldze. Pat visdziļākā mīlas apmierinājumā cilvēka dvēsele vēl paliek nomodā, tā sasprindzinātā uzmanībā klausas un vēro, vai kādas nezinamas varas neapdraud viņa mīlestību. Nav nekur drošas tversmes, un tādēļ visintensivākā mīlestības pārdzīvojumā cilvēku pārņem skumjas un tas runā par nāvi, jo nāvē viņš cer paglābt tos pilnības mirkļus, ko viņš pārdzīvojis mīlā. Kurš gan mīlētājs neizjūt šos Puškina čigānietes vārdus kā savējos: "Умру любя". Mīlētāji nekad nenogurst viens otram jautāt: vai mīl? Tad viņi apzinīgi grib klaidēt šaubas, kas viņu mīlestību draud apēnot. Mīlētāji runā par mūžīgu mīlestību, kaut gan labi zina, ka mūžīgā mīlestība nav iespējama. Tādēļ arī mīlētājs nekad nav apmierināts ne ar sevi, ne ar to, ko mīl. Viņš vienmēr vēlas vairāk un vairāk saņemt; un tā kā viņa vēlēšanās nav iespējams apmierināt, tad viņā mostas aizdomas par to, ka viņu vairs nemīl. Mīlētāju sirdis nekad nav brīvas no nesaskaņām un pārmetumiem. Tādēļ mīlestības jūtām cilvēku attiecībās nevar piešķirt noteiktas un skaidras formas.