Sarkanvīna labvēlīgā ietekme uz cilvēka dzīves ilgumu iespējams ir daudz lielāka, kā līdz šim domāts. Tā apgalvo zinātnieki nesen publicētā pētījumā, kurš varētu kļūt par nozīmīgu atspēriena punktu dzīvi paildzinošu medikamentu izstrādē. Pētījums balstīts uz tik lielu resveratrola (viela, ko satur daudzi sarkanvīni) devu došanu pelēm, ka to ekvivalents cilvēkam būtu 35 pudeles vīna dienā.

- The Times

2008. gada 24. augusts

Es atkorķēju pudeli 2003. gada Haut-Médoc, kam piemīt apburošs ozolkoka aromāts, pieleju glāzi sev un bļodiņu pelēkbaltajai pelei Luīsam, ko esmu izvēlējies par upuri savam pētījumam. Uz Lūisu izvēle krita viņa nopietnās un savaldīgās uzvedības dēļ, atšķirībā no pārējiem laboratorijas grauzējiem, viņš ir patiess vienpatis. Pēc dabas būdams piesardzīgs, vīnu viņš iesākumā ļoti uzmanīgi aposta, bet pēc malka vai diviem viņš atbrīvojas un sāk kāri lakt.

Tikai ieliets glāzē Château La Croix atklāj savu pilnīgo garšas buķeti un sulīgo konsistenci. Bet tā pa īstam tas tomēr aiziet tikai pēc sešpadsmitās pudeles. Kad esam labi iesildījušies, Lūiss ritentiņā skrienot var izturēt divreiz ilgāku laika sprīdi, man toties ļoti labi padodas kūleņu mešana.

25. augusts

Šodien sākām vēlu. Nevarēju piecelties līdz kādiem pusvienpadsmitiem (un arī tad tikai tāpēc, ka telefons sāka aurot kā uzlidojuma trauksmes sirēna, un Debra nelikās mierā tincinot, kur vakar esmu bijis un ko darījis). Lūiss savā būrītī kunkst līdz vienpadsmitiem trīsdesmit. 1998. gada Saint-Émilion palīdz remdēt kropļojošos, asins saindēšanai līdzīgos simptomus. Mēģinu žurnālā pierakstīt vakardienas eksperimenta rezultātus, bet, patiesi – atceros vēl, ka zvanījos savām bijušajām draudzenēm, bet pēc tam gan pilnīga tumsa.

Luīss atkal ir pilns enerģijas, tomēr labirintā vismaz astoņas reizes pagriežas nepareizajā virzienā, līdz saprot, ka siers ir pa kreisi. Tiklīdz to atradis, viņš saļimst smieklu un urīna uzplūdos. Arī es saļimstu smieklu un urīna uzplūdos.

3. septembris

Pirms tā pa īstam esam sākuši, Luīss atkal ir sev raksturīgi atturīgs un nedaudz īgns, taču pēc astoņām deviņām glāzēm viņš ir tas pats vecais jokupēteris. Pat izsaka dzēlīgi asprātīgas piezīmes par 2005. gada Pomerol piparaini garšvielaino pēcgaršu. Nav skaisti, kā viņš izrunājas, bet piedzēries viņš man tomēr patīk labāk.

Pēc vienpadsmit pudelēm Luīss sāk izrādīt neticamu spēka pieaugumu. Viņš var pacelt manu kreiso pēdu, un, ja mēs ticam trusītim, viņš esot panācis neizšķirtu laužoties uz rokām ar mērkaķīti. (Es pats klāt nebiju, visticamāk ap to laiku apzvanīju savas bijušās.) Apmetu ritentiņu, ja to tā var nosaukt, kaut gan jāatzīst, ka vienkārši zaudēju līdzsvaru un sagāzu skapi pilnu borsilikāta burkām.

Peles kontroles grupā kā parasti dabū bļodiņu ar ūdeni un ap pusdesmitiem jau ir devušās pie miera. Mēs ar Luīsu esam nomodā līdz četriem rītā, kaislīgi diskutējot par brīvo gribu un filmu Norbit ar Ediju Mērfiju, ko nesen rādīja kanālā Starz.

24. septembris

Piezvanu sievai, lai pateiktu, ka pa nakti palikšu laboratorijā. Viņa atgādina, ka pirms nedēļas esot mani pametusi. Lūiss mēģina mani sasmīdināt, attēlojot, ka caur būra restēm drāž mērkaķi. Es nolieku klausuli un Lūiss iedod man pieci: „Laižam tālāk, vecīt!”

Luīss ritentiņā noskrien pusmaratonu, un pēc tam pievemj manu karafi. Es nostājos uz rokām.

27. septembris

Pēdējais, ko atceros, ir, ka trīs dienas atpakaļ stāvēju uz rokām. Tas nekas, bet es nebūtu sūdzējies, ja kāds mani būtu pārvietojis no grīdas uz matrača. Vai vismaz satīrījis asinis. Lūiss uz mani tā dīvani skatās. „Tu muldēji nenormālu šīzi,” viņš paziņo.

Lūiss izskatās patīkami satraucies: viņš esot dzirdējis par eksperimentiem ar endokanabinoīdiem un THC kā pretiekaisuma līdzekļiem. Viņš ierosina, ka ja jau mēs taisāmies dzīvot mūžīgi, vajadzētu parūpēties par to, lai mums būtu laba āda. Es viņam paskaidroju, ka tad mums būtu jāpiesakās vēl vienam grantam, un tas var prasīt mēnešus, un ar šitādām galvassāpēm man īsti nav noskaņojuma rakstīt visus tos papīrus. Lūiss iesaka vienkārši aiziet pēc zāles.

10. oktobris

Es izskatos brīnišķīgi! Luīss izskatās brīnišķīgi. Luīss saka, ka es izskatoties it kā man būtu trīsdesmit septiņi gadi. Luīss ir pusotru gadu vecs, bet izskatās ne vecāks par astoņiem mēnešiem. Šodien man likās, ka esmu Luīss. Peles ir tik dīvainas. Viņas ir kā cilvēki peļu kostīmos.

28. oktobris

Jāpiezīmē, ka Luīss tagad jau var pacelt kaķi. Es varu pacelt Luīsu. To es varēju arī agrāk, bet viņam ir ievērojami pieaugusi muskuļu masa, tā kā tas tomēr ir diezgan iespaidīgi. Vai tu man vēl spēj izsekot?

Pēc tam, kad esam uzvilkuši kāsi, atveru 2008. gada Ralph’s sarkano ģešovku. Tam ir cukuraini etiķains aromāts un etiķaini cukuraini vēmekļaini žultaina garša, bet pēc piecām pudelēm mums pajāt. Lūiss skaļi domā, vai resveratrolu nevarētu saturēt arī tekila, Jägermeisters un kokaīns.

Neko, nākas iegrābties vēl dziļāk budžetā, bet šosejas malā mums izdodas dabūt šņaucamo. Kad atgriežamies laboratorijā, atklājam, ka tā ir dzeramā soda. Lūiss grib iet meklēt rokā to džeku un pārgriezt viņam rīkli. Kopā ar mērkaķīti un kontroles grupas pelēm mums viņu tomēr izdodas savaldīt. Par laimi, drīz klāt ir maukas, un kokaīna epopeja ātri tiek aizmirsta.

18. decembris

Mazliet vin triste mums liek saprast, ka pēdējā kontroles grupas pele ir devusies uz labākiem medību laukiem. Psihopātiskā dusmu lēkmē Luīss nabagam norāva galvu. Trīsdesmit piecas pudeles vīna un pa virsu nedaudz metamfetamīna laikam tomēr bija maķenīt par daudz. Tā vismaz teica trusītis.

2009. gada 5. janvāris

Kur, pie velna, palicis viss pētījuma finansējums? Mums vajag piķi, ķitvainazīt! Vēl vairāk asinis es nevaru nodot, tas ir skaidrāks par skaidru... Gandrīz dabūju Luīsam darbu vienā laboratorijā gaiteņa galā, kur pēta skaļas rokmūzikas iedarbību uz dzirdi, taču viņš izgāzās narkotiku pārbaudē... Es taču viņam teicu, ka vajadzēja paņem līdzi žurkas urīnu.

Šis uzreiz man klūp matos, tipa, „Tu domā, ka esi pasaules valdnieks, es tevis dēļ visu daru, skrienu ritentiņā” un viss tas sūds, uz ko es pretim „Aizver savu nolāpīto klabekli, stulbais grauzēj peļuzvēr...”

Pirmo reizi izkāvāmies.


24. janvāris

es mīlu luīsu uzrakstīju dziesmiņu cik ļoti viņu mīlu skan tā

louis louis louis,
mon petit souris

souris francijā nozīmē luīss es dziedu viņam savu dziesmiņu viņš raud es viņu samīļoju mēs esam laimīgi dzeram vīnu

4. marts

vajag rakstīt vairāk labāk žurnālā rakstīt

2077. gada 9. jūnijs

Luīsam šodien paliek septiņdesmit, kas laikam nozīmē, ka man ir trīssimt deviņi. Mēs ar peli nedaudz pasēžam pie Čedaras siera šķēles un atceramies vecos laikus. Kas tie bija par laikiem! Tas bija vēl pirms resveratrolu atklāja salātos, vēl pirms mērkaķis un trusītis sazvērējās un nosēdināja mūs no korķa. Mēs ar Luīsu bijām varen dusmīgi uz viņiem, bet viss ir aizmirsts, viss piedots...

Luīss priekš saviem gadiem izskatās lieliski. Ja vaigi un pakaļgals nebūtu nedaudz nosirmojuši, viņš neizskatītos vecāks par septiņpadsmit.

Vispār interesanti. Tieši stāstīju Luīsam, ka nevaru pat īsti atcerēties, kāda bija dzīve pirms varu pasaulē pārņēma peles. Viņš pasmejas un iemet man būrī cepumu.