Ienāca prātā doma, ka, sakarā ar vispārējo aizņemtību, varbūt nepieciešams atrast kādu vēstuļdraugu? Nu, tipa, kā senos laikos caur Draugu vai Pionieri. Tiesa, šaipus laikam tas varētu būt elektroniski.

Starp citu, e-pasta adrese kaspars iekš džimeila ir interesanti. Nekādi nav iespējams izvairīties no svešas korespondences epizodiskas lasīšanas. Vismaz reizi nedēļā kāds pamanās atsūtīt e-pasta vēstuli, kura, kā izrādās, bija domāta citam Kasparam. Kļūda rodas vienkārši - neuzmanības dēļ. Rakstot e-pasta adresi, sūtītājam nereti aizmirstās pierakstīt atlikušo daļu (parasti .uzvārdu). Bet man interesanti.

Proprietārais e-paraksta risinājums, kā izskatās, aizvien vēl nekur nav aizgājis. Lai gan, viņi tur žiperīgi ņemās. Ja nu kādam ir e-paraksts, bet nav, kur to lietot, piedāvāju izklaides iespēju. Man šķiet, ka mūsu pašvaldības un valsts iestāžu skaits, kuras ir spējīga spieņemt elektroniski parakstītus dokumentus, ir ļoti tuvs nullei.

Ir vēlme, pieredze un tehniskas iespējas uztaisīt gana izcilu e-pasta servisu. Tradicionālu, bet gana advancētu. Diemžēl, nav kad. Es labprāt tam ziedotu laiku no tā, ko atvēlu sev. Ja vien tāds būtu.

Pie kam, pieturos pie domas, ka nevar uztaisīt izcilu produktu, ja to pats nelieto. Tālab, ja es to izveidoju, man tas ir arī pašam jālieto dien dienā.

Ziniet, man darbā ikdienā tiek lietots Outlook komplektā ar Exchange serveri. Pieņemu, ka neizmantoju ij ne trešdaļu no potenciālajām iespējām. Es pat varētu teikt, ka 2007. ofiss nenesa neko no tā, kas kardināli ietekmētu manu dzīvi. Izņemot vienu (potenciāli - divas) lietas. Pirmā - instant search. Fuck, kā man tas tagad pietrūkst citviet. Un bez tā nu es nespēju dzīvot: from:foigts about:"xxx specifikācija" hasattachment:yes (received:December OR received:November) due:"tomorrow" hasflag:true . Otra lieta, kuru nekādi nevaru piespiest sevi izmantot, ir superfeinais To-Do Bar. Neesmu draugos ar GTD (but, I'm working on it!).

Vēl, kopš esmu sekmīgi sācis apkarot spamu, nevienu brīdi neatstāj sasjūta, ka man neviens neraksta. Ik pa laikam ielūkojos uz servera atspamotajos vienumos. Un nu jau pusgadu neko nekorekti par spamu atzītu neatrodu. Izskatās, ka šim paradumam jāmirst.

Un tagad pastaipīšu krāniņu. Iracionālā kārtā 2000. gada janvārī, pārinstalējot datoru, pavisam biju piemirsis par to, ka arī The Bat! vēstules būtu jāpārnes. Kā rezultātā paliku bez tām. Sāku lietot e-pastu no baltas lapas. Tad, nu, šobrīd man līdzi iet e-pasta bagāža kopš 2000. gada 19. janvāra. Dotajā brīdī tas sastāda 106 tūkstošus 788 vēstules (nav tā, ka es neko nedzēšu ārā) piecos gigabaitos. Jāņem vērā to, ka, ja tik tiešām man reiz parādīsies iedvesma un es savu sapni par webmaila klientu realizēšu, es plānoju kā reizi šo *visu* uz turieni nomigrēt.

Un, finally. Brīžiem, rakstot vēstuli, gadās pa kādam typo. Bet, laiku pa laikam, ieraugot to (triviālais bte, kaut vai), nolemju, ka nelabošu, jo tas tur iederās. Kaut kādā mistiskā veidā modificē kontektsu, padarot to par tieši tādu, kādu to vēlos. Un nekādi neesmu spējis izdomāt, vai tas ir saistīts ar vēstules uztveršanu otrā galā kā kaut ko ne tik sausu? Tas, protams, tikai tais gadījumos, kad kļūda ir viena visā vēstulē, lai cik gara tā būtu.

Centos sasprindzināt atmiņu, lai atcerētos, kurā tad nu Brīvības ielas pusē savulaik atradās Аерофлот kases, kad man ieziņoja, ka tās esot bijušas iekš viesnīcas Rīga. Un kā tad nu tur bija?

Bet vispābā (feini lasās) vēlējos uzrakstīt par nogurumu. Pasūroties (pārlasot šo vārdu, rodas asociācijas ar biezpiena Sūreli).

Pēdējās nedēļas mani nīcina ārā nogurums. It kā nekas jau tāds ekstra nav noticis. Brīvdienās var gulēt aizvien, kā viens sirds vēlas un meita atļauj (parasti līdz desmitiem/vienpadsmitiem). Noslimoja gan kādu laiku tā pa riktīgam. Sākumā kaut kāds vīruss komplektā ar zobiem lika padzīvoties pa slimnīcu, bet tagad sazin kādas pēcpotes komplikāciajs. Taču, arī tas tiešā veidā uz nogurumu atsaukties nevarēja.

Darba dienās ceļos kā ierasts. Darbā sevišķi ilgāk arī nepalieku. Laikam pat mazāk. Fiziskā tipa nodarbes klāt nav nākušas. Nost arī ne.

Vienīgais cēlais izskaidrojums ir tas, ka uz vecumu kļūstu dumjš nē, bet vairāk atkarīgs no sava psihiskā stāvokļa. Erm. Nu, ķermeniskā labsajūta aizvien vairāk pakārtojas emocionālajai.

Un, vot, emocionālā visa manā burkā esošā (pardon, bijušā) labvēlīgi noskaņotā herņa ir kaut kur aizgājusi tarakānus stumdīt.

Un, aiz kam es to visu rakstu? Elementāri, Mendelson - man tagad būtu jāstrādā, bet, uztaisot datu importu es tagad iešu pīpēt un pēc tam gulēt. Ibo acu plakstiņi kretīniskā kārtā klapē aizvien biežāk.

Ā, un vēl. Esmu padirsis kaut kur arī vēlmi soušalaizoties. Darbs - mājas ir gana labs maršruts manā tagadējā dzīvē. Iņ un jaņ, tā teikt. Un, ja nu pa ceļam sanāk kaut kur ieskriet, tas beidzas ar piedzeršanos. Pilnīgi neapzināti organisms sāk nejēdzīgos tempos konzūmēt alkocholu, jo zin, ka tik drīz pie tā klāt atkal netiks.

Nez, ko šai sakarā teiktu mūsu Īrijā satiktais sērfotājonkulis?

Naktī, strādājot, kā ierasts, lai neieslīgtu snaudā, klausījos tatuškas. Vienā brīdī nāca apskaidrība. Šodienas oficiālais albums ir vecs kā pasaule - 2001. gada Radiohead koncertieraksts iekš Bostonas, Suffolk Downs.

Ja tā pa nopietnam, tad labu laiku nebiju nodarbojies ar tīru PHP programmēšanu. Jā, dažas modifikācijas esošās aplikācijās, korekcijas un kļūdu labojumi. Bet, tā pa nopietnam no A līdz Ž kaut ko darīt nebija nācies. Tad, nu, pēdējās nedēļas bija hardcore šai ziņā. Galu galā, esmu iemācījies šo to jaunu. Daļu no tā būtu iemācījies arī agrāk, ja vien nebūtu bijis slinkums kaut ko meklēt un urbt. Tolaik vieglāk bija kādu workaroundu izveikt.

Vēl, dabūju riktīgi iekšās. Man tika uzticēts vadīšanai viens projekts. It kā nekas tur über - divi cilvēki jāmenedžē, pašam šis tas jāpadara un darbs jādabon gotovs konkrētā termiņā. Galu galā sanāca, ka nepratu nedz saplānot resursus, nedz noorganizēt pienācīgā līmenī izejmateriālus, kā arī novērst komunikācijas nepilnības. Darba dalīšana arī nekāda nesanāca. Lai arī bija ideāli apstākļi visu iepriekšminēto izdarīt. Sāku domāt, ko lai lietas labā dara. Mācīties entos gadus IT vadību varētu, bet kaut kā neesmu pārliecināts, ka izturēšu (esmu nejēdzīgs sliņķis). A kursi no sērijas teach yourself it management in 7 days arī neko labu nesola. Varbūt materiāli kaut kur ir pieejami onlainā vai hārdkopiju veidā? Teiksim, ar stratēģijām un taktikām (long-term, short-term) problēmu nebūtu, mazliet pieklibo skats uz R&D no biznesa skatu punkta. Nu, un, tieši vadība. Laikam tas būtu jādara vecākajam developerim, bet reāli tāda nav :)

Nu, vot, pasūdzējos par savu lāmumu.

Smēķēšana sabiedriskās vietās

I do not care. Esmu jau pieradis pie jaunajiem noteikumiem stipri pirms laika

Alus

Laikam esmu alkoholiķis. Pirmais alus - kā ūdens. Otrais - āķis lūpā. Trešais - šmiga (biku). Ceturtais, piektais, u.t.t. - vajag vēl...

Stilīgais preveds

Zveigi, zgaizdulīži!

Irish ingliž

Ģībstu. Tulamors, Giness, u.c. draza komplektā ar lOv ja, aint no šet, bokd som rom. Grūtākais būs braukšana pa labo pus. Bet, nu, dienas aklimatizācija un būs OK.

Peles

Aizvien lietoju 2pogruļļpeli. Un neko vairāk man nevajag. Kādulaik atpakaļ lietoju divpogpeli bez ruļļ, bija OK (lietoju kaut kādu tur emluatoru divpogveidā rullim; riktīg patika). Tagad rullis ir bremzīgs, bet, nu, var lietāt.

Mmmm?

Pagaidām pietiksies rakstāmā. Jājiet gulēt, rīt (šon) meita no rīt prasīs savu :)

Dikti labu laiku Latvijas appīrsingoties gribošo tīneidžeru vidū konstanti figurē kāds manā lapā pavisam par citu tēmu ierakstīts posts. Līdz šim tur ik pa kādām dažām dienām parādās kāds ieraksts par tēmu gribu pīrsingu, vai mammas paraksts vajadzīgs un tml. Bet šodien bija lingua pokemonia šedevrs. Tādu emulēt nav iespējams. Tur ir nepieciešami attiecīgie gadi, pieredze draugos un citās pokemonu vietnēs, kā arī domāšana un skaidra, nesamaitāta dvēsele.

plzz.. es dikti gribu piirsu meelee.. wihh... man mamma iirijaa.. un winna atljauj man ir 21 gadiiga maasa un winna arii atljauj wai es waru winnu njemt liidzi kad dur6u?? itkaa jau wajagot mammu un mammas paraxstu..

wai taa ir.. ee dawaj.. raxstat man .. burbuliic@inbox.lv plz. gaidii6u juusu atbildes.. :)****

Tā nu runā ņekaja burbuliic (par šo pašnosaukumu arī sapriecājos).

Nākamais varētu nebūt korekti no manas puses, bet noriskēšu. Neminēšu nedz vietu, nedz laiku, nedz dalību ņēmušo personu. Lietas būtība ir tāda, ka ierodoties uz darba interviju ir jāaizpilda tāda kā darbinieka novērtēšanas anketa. Jautājums, par kuru ir runa, skan šādi: Vai jūs varētu raksturot kādu sarežģītu situāciju vai kļūdu, pēc kuras esat izdarījis (-usi) secinājumus? Atbilde mani pavisam patīkami nogāza:

Es pārvācos dzīvot vienistabas dzīvoklī un sapratu, ka ir svarīgi, lai apkārt būtu citi cilvēki. Pieinstalēju Skype.

Paldies par uzmanību, tiksimies atkal citreiz.

Iziet uz ugunsdzēsēju kāpnēm, ieelpot patīkami vēso vasarai piederošo mitro gaisu, ieklausīties negulošo putnu balsīs, pavirpināt rokā neaizdegtu cigareti, ielikt kabatā neuzšķiltās šķiltavas, apsēsties un padomāt. Ar dalītām jūtām atrast to, kam nav laika - sevi. Un būt pārsteigtam - ir tik daudz, ko sev pateikt. Ir tik daudz, ko uzklausīt.

Tās ir lietas, kuras aizmūk, kad vēlies atcerēties. Tās ir domas, kuras spītīgi nedodās rokās, kad vēlies tās pierakstīt vai kādam pateikt. Un pēkšņi Tavai iekšējai nopūtai ir miljoniem nozīmju, bet tikai viena pati noskaņa.

Rakstot šo ierakstu es nesteidzos. Man nav vēlmes paspēt nofiksēt domu un to pārvērst bitiņu baitiņos. Tā ir kā domino spēle uz aklo. Uzraksti vienu vārdu, un tad ņem pa vienam kauliņam no kaudzītes, līdz atrodi to, kurš der kā turpinājums. Gribējās jau teikt - bez domāšanas, taču tie būtu salti meli. Pirms ņemt nākamo kauliņu, tu domā - kuru izvēlēties. Neskatoties uz to, ka kaudzē tie visi ir ar sejām uz leju.

Remember, remember the fifth of November
The gunpowder treason and plot.
I see no reason why gunpowder treason
Should ever be forgot.

Un tad, kad Tev jau šķiet, ka iekš elektronisko uzlāžu sistēmas viss, kas saistīts ar internālo pāreju uz astoņiem cipariem numerācijas ziņā, ir izdarīts, ka varētu aiziet iemalkot šampi labākam miegam, klusām nolīst konferenču zālē un aizmigt, tad Tu ieraugi, ka ir tomēr viena lieta, ko neesi piefiksējis ne tikai galvā, bet arī migrācijas plānā. Un tas prasa papildus 2 stundas papildus darba.

Interesanti, ka padotā meklējumi (standarta "PHP, MySQL above average, linux average, interese un zināšanas par jaunajām tehnoloģijām, kā arī par vecajām labajām" paka + pieredze) neveicās. Nekas. Mani mierina doma, ka tieši tāpat sokās visiem citiem (pat tiem, kas ir gatavi maksāt par šo paku 1K un vairāk; zinu tādus).

Tagošana ir evil. Katrs tago pa savam. Pie liela tagu daudzuma tajos orientēties ir nereāli. Mamma, māmiņa, mutere, muča. Un beigu beigās tas viss nonāk pie tā paša lāča, no kura bēga. Vai pat lielāka.

Es dzeru šķīstošo kafiju. Slinkuma pēc. Arī cukura aizvietotāju lietoju slinkuma pēc.

Man ir ļoti, ļoti žēl, bet šajā dzīvē līdz šim viss ir pats kritis manās kuslajās rokās. Kaunpilni atzīstu, ka es neesmu pakustinājis ne mazo pirkstiņu, lai nenosistos, krītot no Buras Krimā, lai tiktu r1g, lai izvairītos no dienesta armijā, lai sadraudzētos ar kolosāliem cilvēkiem, lai ar tiem pašiem cilvēkiem sadirstos, lai strādātu manuprāt labi apmaksātos darbos, lai iegūtu visu to pašsaprotamo, kas man tagad ir. Un tagad retorika. Vai gadījumā, ja es sākšu kustināt pikstiņu, tas viss nāks ātrāk? Vai gadījumā tas viss vienā brīdī nebeigsies? Vai es, kura pirkstiņš patiesībā jau ir atrofējies, vispār to spēšu pakustināt? Vai maz es to iekšēji vēlos?

Kā tad ir jāsaka, alegoriski mēģinot attēlot vienaldzību - man ir paralēli, vai arī - man ir perpendikulāri? Viens norāda uz to, ka ceļi nekad nekrustosies. Otrs - uz to, ka ceļi virziens nesakrīt.

Brīžiem mani biedē tas, cik vienkārši es attiecos pret lietām. Ka satraukums un stress ir tikai tad, ja kaut kas draud tieši man. Kaut kas no tā, kas (nereti 0 īslaicīgi) šķiet inevitābls.

Ja jau publiski tiek piedāvātas satelītkartes ar izšķirtspēju aš līdz 1 metram per pixel, tad neviļus un automātiski rodās jautājums, uz kuru neviens nekad man neatbildēs - kādas izšķirtspējas kartes vai izgudrojumi, kuras tās aizvieto ir militāristu rokās, ko?

A ziniet? Meite ir sākusi stāvēt. Protams, par atbalstu izmantojot visu, kas pa rokai, bet kājās jau pieslieties māk. Bez problēmām. Reāli tas bija 1, 2 dienu jautājums. Un tā ir vienkārši fantastiska sajūta, kad Tavs bērns iemācās kaut ko jaunu. Kad pirmo reizi pasmaida, kad pirmo reizi pieglaužās, kad pirmo reizi apveļās, kad pirmo reizi apsēžās, kad sāk smaidot vāvuļot. Kad izveseļojas.

Iepirksim famīlijas vāģi. Zafīru jauno. Un izpētes procesā mani pārsteidza tas, ka jaunu automobili nemaz ij nav tik viegli iegādāties. Finansiāli, i mean. Protams, vari nopirkt Ford Fiesta bāzes komplektāciju un braukt. Man, personīgi, jauna mašīna nozīmē nevis "paņemšu, galvenais, ka jauna", bet gan "gribu jaunu. šito papildaprīkojumu man vajag. ja nebūs, simtu gadu man tas auto vajadzīgs. fuck, ja paņemšu šito feino fišku, izlīdīšu no atvēlētā budžeta". Vai man ir kaut kas sagājis sviestā ar rēķināšanu, izdevumiem un finanšu organizāciju?

Es nepazīstu Nacionālā, Dailes un citu teātru aktierus, nezinu, kurš politiķis ir kurai partijai piederīgs, nezinu, kas ir sestais elles loks, nezinu, kurā gadā bija barikādes, nezinu, kur atrodas Alsunga, nezinu, kā rēķina logaritmus, nezinu, vai mēs rakstām, vai mēs rakstam, nezinu, vai VEF vēl ražo telefonus, nezinu, vai Prīmu vēl var iegādāties, nezinu, cik maksā veikalā piens, maize, desa, u.c. produkti, nezinu, kurš ir lielākais Latvijas ezers, nezinu, kur kartē ir Ungārija, nezinu, vai Vizma Belševica ir dzejniece, vai rakstniece, nezinu, vai devīto simfoniju sarakstījis Bahs, Mocarts, vai Bēthovens, nezinu, ko lai vēl no tā visa, ko nezinu, uzskaita.

Das ist Mein Kampf. Arigato. Ar labunakti.

Vai tas nav ironiski, ka ātrā palīdzība, steidzot no/uz Jelgavas uz/no Rīgu slimās likumdošanas dēļ nedrīkst pārkāpt 110 km/h ātrumu, kamēr vidējais vieglā autotransporta plūsmas ātrums uz šosejas ir 120??

Kad es Tev ar pirkstu iebakstīju pierē, lai parādītu, kur mīt iniciatīva, Tu paraustīji plecus un iekodi man kreisās kājas īkšķī.

Nekādi neizdodas iegūit skaidrību, ko pīpē Umberto Eko. Ibo Fuko svārsts mani priecē ar tādiem verbālās izteiksmes un brīžiem pārākā simbolisma mistrojumiem, kuriem pa vidu iemaisās kāds beisikā rakstīta koda listings, ka nespēju vien valdīties. Biju gaidījis ko mazliet saprotamāku. Tas gan nenozīmē, ka beigšu cīkstēties ar autora teikumveidnēm.

Kaut kad atpakaļ netīšām (pioniera g.v.) gadījās no(ska|klausī)ties Miras Elēnas (Torijas) Amosas dzīves stāstu. Tik daudz eksidentālu sakritību kāda vairāk vai mazāk slavena cilvēka dzīvē vēl nebiju piefiksējis. Sākot ar viņai ierādīto konservatorijas absolventei pienākošos sēdni pie klavierēm, turpinot ar pseidonīma (reāli - vārda) izvēli un beidzot ar seksuālās varmācības upura lomu. Īpatnēji, ka vairāk par viņas personību, dziesmām un personību man ir patikuši viņas dziesmu koveri.

Kaut kā interesanti, ka manā nestandarta un mazliet haotiskajā asociatīvajā vī ār sinking aparatusā Torijai blakus vienmēr atrodās vieta Alanisisai Morisetisisai. Lai arī kopīga viņām nav nekā. Ja neskaita fizioloģisko līdzību. Preved, Under the Pink!

Tik tikko </p> vietā (netīšām, protams) uzrakstīju </po>. Un nodzēsu.

Saskaitīju. 17 invitācijas uz visvisādām konferencēm, prezentācijām, semināriem, spinātiem, karbonādiem pēdējo divu nedēļu laikā. Nav laika. Nav vēlmes. Nav saprātīga pamatojuma. Ja neskaita Ķīli. Bet to man neviens neapmaksās.

Skarba sajūta, kad apzinies, ka bardaks uz tava darbagalda nebūt nav personalizēts veselīgas IT cilvēka darba radītas atmosfēras veselīgs bardaks ar veselīgu nosaukumu šeit-ir-tas-un-tur-ir-šitas. Patiesībā, kā izrādās, tas ir vienkārši bardaks uz tava darbagalda. Un tu pats vairs nespēj atrast Nokia specifikāciju, CBG/NTS/BO aprakstu vai pagājušās menedženta sapulces laikā veiktos pierakstus ar saviem solījumiem. Kuru termiņš ir rīt. Heh. Vismaz tik daudz atceries. Ka termiņš kaut kam ir rīt. Tas ir sākums.

Un, interesanti, cik ilgi es šitā dirnēšu? Cik ilgi gaidīšu über ideju, kura manu hipotētisko start-upu pacels gana augstu, lai Google vai Yahoo! to ieraudzītu un iegādātos? Tad man būs ja ne miljoni, tad tūkstoši. Ar tiem tad arī realizēšu savus ģimeniskos sapņus. Primitīvos, pašsaprotamos, bet ģimeniskos. Un, ja kas paliks pāri, ieguldīšu. Ja % būs saprātīgi. Nav man tik koša smadzene, nav man nekādas intuīcijas, lai ar naudu pelnītu. Lai arī daži labi solīja mazliet introducēt.

Bj°rk. Kopš manis nepanesamā Trīra šī Islandes alternatīvās popkultūras ikona mani nespēj pavilkt.

Izlasīju nesen Ģenēzes kodu. Tizla grāmata. Pamatā tāpēc, ka Ulda Šēna tulkojums ir pretīgs. Dajoš Daces Meijeres. Optom.

Ja Tu ieraudzītu skudras, kas viena otrai rauj nost galvu, kamēr trešā ir pievilkusi pie skudru pūžņa gulošu skudru lāci, vai iejauktos?

Bērnības importa filmas? Bezgalīgais stāsts (TV), Navigatora lidojums (TV), Kaķu slazds (Pionieris), Ņinzjas kaujas laukā (tur, kur tas megaklubs vērmanes dārzā, reiz bija videozāle ar diviem maziem tv un 5 krēslu rindām), Amerikāņu ņinzja (TV; visas daļas), Guļamistabas logs (k/t Maskava; pr0n!), Labirints (überbowie), Svešie pirmā un otrā daļa (tolaik vēl Dainas videozālē skatīts), vēl visādas ficenes iekš Kosmosa, Gaismas u.c. k/t

Pīs?

P.S. Tiem, kas neprotās: Tori Amos - Love Song (kā viegli iedomāties, izcils Cure kovers)

Tīņa ~16/17 gadi. Kamēr rokraksts nenonāks atpakaļ līdz manīm, datumu nespēšu pateikt.

Tu smaidi,
Jel smaidi.
Pat, ja sāp, tad smaidi.
Tu smaidi par citiem
Un smaidi par sevi.

Jel smaidi,
No rīta un vakarā smaidi,
Un lai smaids ir tas, ko no citiem tu gaidi.

Tu paraudi, paskumsti,
Bet dari to smaidot,
Lai smaids tevi, citus iepriecē sildot.

Tu uzsmaidi spogulim,
Uzsmaidi sev,
Un uzsmaidi citiem,
Smaidi vēl, vēl un vēl.

Nekas, ka tu neesi piedzimis smaidot,
To visu var, nē, vajaga labot.

Tu miegā pasmaidi,
Smaidi pie ārsta,
Lai neaiziet smaids,
Jo smaidīt ir māksla.

Tu nepārdod to,
Tu smaidi cik gribi,
Tu dāvini smaidu,
To atdod par brību.

Ak smaidi, jel smaidi,
Pat, ja dažreiz nav viegli,
Kad dzīve ir skumja,
Vai viss - vieni prieki.

Un arī mirstot,
Jel nebeidz to darīt,
Jo smaids tikai smaidu,
Tikai smaidu spēj radīt.

Un, guļot zem zemes,
Tu uzsmaidi zārkam,
Tu uzsmaidi zemei
Un ēdošam tārpam.

No šejienes

Home alone. Neguļās. Izlēmu piecelties no gultas, kurā tāpat nekas vairāk kā mīcīšanās no viena sāna uz otru un TV čolēšana nenotiek. Interesanti, ja aiziešu līdz barčikam, vai kāds no tur esošajiem šķidrumiem iedarbosies kā miega zāles?

Starp citu, tiem, kas man dāvina pudeles. Es dzeru pamatā tikai un vienīgi alu. Vai arī tekilu. Gold. Pēdējais produkts ir pierādījis sevi kā paģiras neģenerējošs. Tā kā dāviniet vai nu vienu, vai otru. Rumi, šņabji, šnapsi, viskiji are not welcome. Protams, atpakaļ nemetīšu. It īpaši iepriekš minētais attiecās uz tiem, kuriem pirms ierasties pie manis caur veikalu, tiek zvanīts un prasīts - ko es dzeru. Alu. Clear?

Līdz pilnai pārliecībai lielākoties ir jāsper viens pats mazs nabaga solītis. Un kālab allažiņ šis solis ir tas grūtākais no visiem?