Centos sasprindzināt atmiņu, lai atcerētos, kurā tad nu Brīvības ielas pusē savulaik atradās Аерофлот kases, kad man ieziņoja, ka tās esot bijušas iekš viesnīcas Rīga. Un kā tad nu tur bija?

Bet vispābā (feini lasās) vēlējos uzrakstīt par nogurumu. Pasūroties (pārlasot šo vārdu, rodas asociācijas ar biezpiena Sūreli).

Pēdējās nedēļas mani nīcina ārā nogurums. It kā nekas jau tāds ekstra nav noticis. Brīvdienās var gulēt aizvien, kā viens sirds vēlas un meita atļauj (parasti līdz desmitiem/vienpadsmitiem). Noslimoja gan kādu laiku tā pa riktīgam. Sākumā kaut kāds vīruss komplektā ar zobiem lika padzīvoties pa slimnīcu, bet tagad sazin kādas pēcpotes komplikāciajs. Taču, arī tas tiešā veidā uz nogurumu atsaukties nevarēja.

Darba dienās ceļos kā ierasts. Darbā sevišķi ilgāk arī nepalieku. Laikam pat mazāk. Fiziskā tipa nodarbes klāt nav nākušas. Nost arī ne.

Vienīgais cēlais izskaidrojums ir tas, ka uz vecumu kļūstu dumjš nē, bet vairāk atkarīgs no sava psihiskā stāvokļa. Erm. Nu, ķermeniskā labsajūta aizvien vairāk pakārtojas emocionālajai.

Un, vot, emocionālā visa manā burkā esošā (pardon, bijušā) labvēlīgi noskaņotā herņa ir kaut kur aizgājusi tarakānus stumdīt.

Un, aiz kam es to visu rakstu? Elementāri, Mendelson - man tagad būtu jāstrādā, bet, uztaisot datu importu es tagad iešu pīpēt un pēc tam gulēt. Ibo acu plakstiņi kretīniskā kārtā klapē aizvien biežāk.

Ā, un vēl. Esmu padirsis kaut kur arī vēlmi soušalaizoties. Darbs - mājas ir gana labs maršruts manā tagadējā dzīvē. Iņ un jaņ, tā teikt. Un, ja nu pa ceļam sanāk kaut kur ieskriet, tas beidzas ar piedzeršanos. Pilnīgi neapzināti organisms sāk nejēdzīgos tempos konzūmēt alkocholu, jo zin, ka tik drīz pie tā klāt atkal netiks.

Nez, ko šai sakarā teiktu mūsu Īrijā satiktais sērfotājonkulis?