la_cumparsita

Ceptās plūmes sanāca paliela bļoda un nospriedu, ka arī rīt visu dienu būs ko ēst. Vairs nav.

vilibaldis es laikam sākšu krāt tavas receptes.
Man vienīgi ir aizdoma ka labāk ir zilās plūmes.

Man patīk gatavot, bet ēst ne visai. Ja būtu iespējams, tad neēstu vispār. Cik laika un naudas ietaupītos... ne vienreiz vien gadā varētu kaut kur aizceļot...
Bet ēst vajag un tagad top kičari. Jau sen domāju, ka vajadzētu. Smaržo daudzsološi un spriežot pēc daudzuma vai nu draud pārēšanās vai pietiks visām brīvdienām.

Un vēl šodien pieteicos ajūrvēdiskās kulinārijas kursos.

Izrādās, bliņas ir plānās pankūkas!
Vēl vakar cepu bliņas un šodien skatījos, kā to dara citi. Labi - lietderīgi, ka tagad zinu, kā pankūkas cept bez olām. Visai mokošas ir domas par veikala olām.
Vispār pasākums tāds veģetārs un visnotaļ patīkams - viegli, bez liekas dzīves sarežģīšanas.
Jāsaņemas un jāaizstaigā beidzot garšvielas iepirkt un gī sviests jāuzvāra.
Bet par veģetārieti laikam tomēr nekļūšu - jūras mošķi ir pārāk garšīgi, lai tā uzreiz.
Pārējais no gaļām ir vienaldzīgs jau sen.

Nu kurš receptē raksta, ka vajag mīklai cepamo pulveri un vēl sōdu bērt klāt...
Un tādi gudrinieki kā es, protams, nepadomā, ka mazajiem, kraukšīgajiem cepumiem NEVAJAG neko, kas uzpūš mīklu.
Tagad cepumi ir tievi, gari un piepūtušies...
Visai piedauzīgi izstās.

Top bioloģiskais eksperiments - smilšērkšķu - ķirbju ievārījums. Ar smilšerkšķiem esmu tikusi galā, tagad ķirbis.
Ķēpa pārākā, bet ceru, rezultāts būs tā vērts.

Bet lasot Elizabete Gilberta "Ēd, lūdzies, mīli" palieku ēdelīga un domāju - ja padzīvotu Itālijā, es varētu pieņemties svarā un tad būtu tāda pati kā itālietes - maziņa un apaļa.

Vispār gribēju mazliet par vakariņām.
Tātad, nopērk tirgū baziliku, to noskalo, uz dvieļa nosusina, lapiņas saplucina, sastūķē pudelē un uzlej virsū olīveļļu, pudeli aizkorķē un atstāj pāris dienas nostāvēties. Kad atcerās - pakrata to pudeli. Pāri palikušo baziliku ieliek maisiņā un liek saldētavā - ziemā labi garšos. Tad nopērk mozarella sieru, sagriež to šķēlītēs, sakārto uz šķīvja vienas maliņas. Pārējās nokrāmē ar biezi sagrieztiem tomātiem. To visu pārkaisa ar sāli un tad...pārlej ar eļļu, kura nostāvējusies uz bazilika...

...kaut kas labāks vakariņās būs pēc trīs nedēļām un divām dienām...

plāns nedēļas nogalei

Veikalā nopērk laša steika gabalu, atnes mā, sasāla un mazliet piparus uzber, vajagot arī citrona sulu uzspiest, bet, ja nav, arī nekas, nav ko maitāt laša garšu. Tādu apdarinātu lasi atstāj uz kādu brītiņu. Pa to laiku nomizo karpeļus - tos vāra vai cep, vai ieliek katlā rīsus. Tad lasi liek uz pannas un cep. Mērcei - saldais krējums - 250 ml, tējkarote sinepes (Stokmanī NAV sinepju!!!), mazliet sāls un cukurs un pāris ēdamkarotes sarīvēta siera - Krievijas vai Holandes.
Un pēc izēšanās visu vakaru tusnīt.

Pirmo reizi uzvārīju mannas putru. Vienmēr tas ir licies sarežģīti un sarežģītas lietas man nepatīk. Bet nu, kā izrādās, nekā sarežģītāka par stāvēšanu pie plīts un maisīšanu tur nav. Galvenais pareizās proporcijas saliet un sabērt - uz divām glāzēm piena trīs ēdamkarotes mannas, mazliet vaniļas un cukura. Un tad ar plūmju zapti...mmm...kā bērnībā!

Viedie, padalieties lūdzu padomos, kā garšīgi pagatavot pupiņas?
Nevilšus mazās sviesta pupiņas tā pavairāk ienākušās pašu dārzā, svaigas nepaspējām apēst.

Brīvdienās man iegadījās tikt pie gaļas blāķa. Visnotaļ bezpalīdzīga sajutos, bet nu neko jau, jāizdara kaut kas ar jamo bija.
Salasīju dažādus dārza labumus, garšvielas un tā. Saraku kaimiņdārzā karpelīšus...
Iznākums - Dārgais tusnīdams un vaidēdams piesolīja mani precēt.
Bembijs...he, he...

Šodienas tēma ir par veģetāro ēdienu receptēm un tā kā esmu ar abām kreisajām rokām un virtuves bieds, tad uzgāju šādu te vienkāršo pāsākumu -
Auzu pārslu pankūkas
1 glāze sausu auzu pārslas, 1 glāze vāroša ūdens, 1 uz rīves sarīvēts ābols, ½ tējkarote sāls, 2 ēdamkarotes augu eļļa, 1½ glāze karsts ūdens, 1 glāze milti.
Uz sausām auzu pārslām uzlej vārošu ūdeni un atstāj 15 – 20 min. Pēc tam pievieno sāli, ābolus, miltus un samaisa. Masai pielej 1½ glāzi silta ūdens. Pankūkas cep cepeškrāsnī. Pasniedz ar sojas vai augļu krēmu.
Šis izskatās pat man paveicams, tikai jautājums - ko tādu varētu ābolu vietā pievienot? Mellenes, ķirši derētu?

Vēl mazliet par virtuves lietām. To, ka es esmu katastrofa virtuvē nav jaunums ne man pašai, ne arī apkārtējiem. Tā vienkārši ir - abas rokas kreisās.
Bet iepriekšējā nedēļas nogalē biju stingri apņēmusies savam dārgajam kokletītes uzcept. Tad nu liela māka - saldētavā stāv sagatavota kotlešu masa, tik vien kā atkausēt un uzcept. Iemetu kastīti ar masu somā un aizlaidām uz laukiem. Nākamajā rītā gaļiņa atkususi un brokastis jāēd, tad nu cepu kotletes. Tādas maziņas un smukiņas, un vienādas cepu un uzčurkstināju un tā un šitā grozīju, un vārcsakot dikti centos (ir jau arī vērts...). Viss process notika veiksmīgi un laimīgi beidzās un iznāca pilna bļoda ar glītām kokletītēm. Tad nu saucu dārgo brokastīs. Kotletes jamam lielā cieņā un es jau tīkamā satraukumā cēlu priekšā glītās kokletītes...
Pirmais kodiens kotletē un viņa seja pārvērtās nepārprotamā "kautkasnavkārtībā" grimasē, vien nesapratnē un izmisumā nopīkstēju - Kas nav labi???
Neko - ledusskapī stāvēja divas kastītes ar gaļu - vienā kotlešu masa, otrā malta gaļa bez garšvielām. Laikam, nav jautājumu, kuru kastīti es paņēmu un no kā uzmargoju smukum smukās kokletītes... Bet toties pusdienās bija maltās gaļas mērce ar zaļumiem, nu labi, mazliet pārcentos arī to taisot, bet tas nu gan bija tāds sīkums, ka nav pat vērts pieminēt.
Tā ka tā... virtuvē ar prieku ļauju šiverēties citiem.

Vēl joprojām krāmējos pa tantes dzīvokli un šodienas atradums ir kaudze pavārgrāmatu. Ir pusdienas katrai dienai, salāti un sviestmaizes, atspirdzinoši dzērieni, jaunajām namamātēm, labu apetīti, galda kultūra un viesu uzņemšana un vēl 30-to gadu saldumu grāmata, kuras dēļ sajūsmā kunkstu un stenu.
Lūk, piemēram, no šīs grāmateles:
Zāgo pudiņš
Vielas : 200 gr zāgo, 1 karote sviesta, 4 olas, 1 litrs svaiga piena, mazliet vaniļas, kanēlis vai kardemons, sāls un cukurs.
Pagatavošana : Zāgo liek kastrolī ar litru piena, klātpieliekot karoti sviesta un drusciņ sāls un vāra tad uz lēnas uguns, kamēr zāgo graudiņi sabriest un kļūst dzidri. Tad sakuļ labi krietni olu dzeltenumus ar cukuru, pieliek mazliet vaniļas, kanēli vai kardemonu, piejauc pie zāgo. Baidzot sakuļ arī olu baltumus, pārlej pudiņam un liek vārīties ūdens peldē. Galdā pasniedz ar šokolādes mērci.

Vienkarši, bet, kas, sasodīts, ir zāgo?
Un kas ir cvībakas/cvībaki/cvībakes man arī  nav ne jausmas, bet katrā ziņā tas ir kaut kas salds.
Un kas ir ķiršu zoste?
Zustrenes ir upenes, un kas ir krēpeļi?

Viss šis atradums man ir kā maigs mājiens virtuves virzienā...
Ak jā, un arī tamborēšanas grāmatu atradu.

Pēc šodienas slimnīcas piedzīvojumiem, pa ceļam uz mā, ieskrēju stokmaņī pēc barības. Lūk, un tur par ļoti patīkamām naudām svaigas foreles dod. Pēc izsmiešanās par slāvu dušku klopi par rindas kārtību, tiku es arī pie ļoti glītas forelītes. Tiesa, virtuve pēc manām operācijām ar zivi izskatās kā sprādzienu piedzīvojusi - foreles sprādzienu...
Bet stāsts ir cits, nē - ir jautājums - kā uzvārīt garšīgu zius zupu?