Gadījās man nevilšus būt kādas izstādes atklāšanā - vispār jau atklāja divas izstādes. Varen smalks pasākums - ar pašu Čehijas vēstnieku priekšgalā. Runas nedzirdēju, bet pie pēdējām uzkodām gan tiku. Kaudze ar pazīstamiem fotogrāfiem un daži indivīdi, kuri regulāri apgrozās fotodarinātāju kompānijās. Pārējās smalkās personas palika man neatpazītas - galvenais taču fotogrāfijas. Izstāde tā - čahu preses fotogrāfijas, no tām fotogrāfiju sērijas, kā arī godalgotās 2008. gada fotogrāfijas. Ļoti baudāms pasākums izrādījās ar sēriju par 50-70 gadus vecu sieviešu baleta trupu, sēriju no olimpiskajām un paraolimpiskajām spēlēm, spīdzinātu bērnu, kuriem nogriezts kāds loceklis (pārsvarā labā kāja), futbola komandu, modernajām vingrotājām un vēl un vēl...
Blakus izstādē daži porteti, ainavas...tā kā blāvi un pliekani šķita...
Nu ja, pēc izstādes kopā ar Bormanu braucām uz Maskačku ar ričukiem un pie dzelzceļa pārbrauktuves saminstinājos, jo palēnām tuvojās vilciens - garais, preču. Senču balss ierunājās vai... Zināmi gadījumi, kad kāds no maniem senčiem galus atdevis tieši uz dzelceļa sliedēm. Tā nu stāvu un baidos, kamēr izdomāju, ka Bormanam tak ilgi būs mani jāgaida, ja nesaņemšos - tai laikā sešas reizes būtu paspējusi tikt pāri. Bet nu tomēr sadūšojos un kamēr šķērsoju sliedes, vilciens sāk taurēt, man visi gali pa gaisu, gandrīz ka riteni gatava pamest un mesties skriet, bet tad paskatījos atpakaļ - pa lokomatīves logu līdz viduklim izkāries mašīnists māj man ar abām rokām un kā nojaušams traki smejās. Jautri viņam!
Links
Sestdiena, 20. Jun 2009, 21:58
Dīvaini, bet šodien pašsajūta ir pat ļoti laba. Pēc vakardienas ~ 50 km ar ričuku biju gaidījusi nu visamaz kaut ko :)
Bet toties kādi tie 50 km - vispirms Ķengarags - Slokas iela. Nu jau esmu atklājusi labu labās brauktuves - no jaunā tilta uz centra pusi līdz Molam ir jābrauc pa Krasta ielas kreiso pusi. Tur ir mazāk ielu un piebraucamo ceļu. Nu Salu tilts...njā, nekā jauna...Centrs vispār ir diezgan nepatīkams - daudz ļaužu, auto un ietvēm bieži vien nav slīpo nobrauktuvju/uzbrauktuvju.
Tālāk no Slokas ielas gar dzelzceļu pa taku braucām uz Bolderāju. Ekstrēms brauciens izvērtās pa uzbēruma slīpo maliņu un vēlāk pa milzīgām zālēm apaugušu taku - asas sajūtas un savs asumiņš plikajiem stilbiem. Toties Daugavgrīvas cietoksnis savā vietā un liedagā var lieliski atpūsties. Tad gruzīņu ēstuvītē soļanka un pelmeņi un tas pats ceļš atpakaļ.
Bet toties kādi tie 50 km - vispirms Ķengarags - Slokas iela. Nu jau esmu atklājusi labu labās brauktuves - no jaunā tilta uz centra pusi līdz Molam ir jābrauc pa Krasta ielas kreiso pusi. Tur ir mazāk ielu un piebraucamo ceļu. Nu Salu tilts...njā, nekā jauna...Centrs vispār ir diezgan nepatīkams - daudz ļaužu, auto un ietvēm bieži vien nav slīpo nobrauktuvju/uzbrauktuvju.
Tālāk no Slokas ielas gar dzelzceļu pa taku braucām uz Bolderāju. Ekstrēms brauciens izvērtās pa uzbēruma slīpo maliņu un vēlāk pa milzīgām zālēm apaugušu taku - asas sajūtas un savs asumiņš plikajiem stilbiem. Toties Daugavgrīvas cietoksnis savā vietā un liedagā var lieliski atpūsties. Tad gruzīņu ēstuvītē soļanka un pelmeņi un tas pats ceļš atpakaļ.
Ceturtdiena, 18. Jun 2009, 17:26
Šodien pieveikti ap 60 km...
Rīga (Slokas iela) - Priedaine - Lielupe - Lielupes meži, ceļi, bezceļi, takas un brikšņi - Rīga (Slokas iela) - Ķengarags.
Iesvētīju jauno odziņu pēc pilnas programmas un pati esmu pārgurusi.
Bet ir pāris secinājumi - arī riteņbraucēju kultūras līmenis ir zems un Rīga nav diezko draudzīga braukšanai ar velosipēdu, ja vien nedzīvo Āgenskalnā, Imantā ar darba vietu centrā. Lūk, bet priecē, ka pie jaunā tilta ir visnotaļ ērti celiņi un celiņš no jaunā tilta līdz pat manai mājai ir beidzot noasfaltēts un apkārtne sakopta. Vislielākais šķērslis ceļā no Ķengaraga uz centru ir Salu tilts un pagaidām man ir zināma tikai viena vieta, kā sevišķi neiespringstot, tiesa, stumjot riteni pie rokas, tam tikt garām. Turpināšu meklējumus, bet tagad esmu pelnījusi pagulēt.
Rīga (Slokas iela) - Priedaine - Lielupe - Lielupes meži, ceļi, bezceļi, takas un brikšņi - Rīga (Slokas iela) - Ķengarags.
Iesvētīju jauno odziņu pēc pilnas programmas un pati esmu pārgurusi.
Bet ir pāris secinājumi - arī riteņbraucēju kultūras līmenis ir zems un Rīga nav diezko draudzīga braukšanai ar velosipēdu, ja vien nedzīvo Āgenskalnā, Imantā ar darba vietu centrā. Lūk, bet priecē, ka pie jaunā tilta ir visnotaļ ērti celiņi un celiņš no jaunā tilta līdz pat manai mājai ir beidzot noasfaltēts un apkārtne sakopta. Vislielākais šķērslis ceļā no Ķengaraga uz centru ir Salu tilts un pagaidām man ir zināma tikai viena vieta, kā sevišķi neiespringstot, tiesa, stumjot riteni pie rokas, tam tikt garām. Turpināšu meklējumus, bet tagad esmu pelnījusi pagulēt.