la_cumparsita

( Nedēļas nogale pa Liepāju un Karostu. )

Sou,
mega fotoprojektā Liepājā esmu iekļuvusi pro pulciņā...

Saprotu, ka reizēm ir sarežģīti atrast pat vienu dienu nedēļā, kuru veltīt saviem autorprojektiem, bet tā diena ir jāatrod. Tas arī ir vienīgais, kas atšķir mākslinieku no amatiera ar kameru - darbaspējas.
© Alnis Stakle

Īstenībā, man tie krūmi ļoti patīk.

Par pēdējiem santīmiem nopirku vecrīgu - kūku. Un vajadzētu aizliegt taisīt tās briesmīgās negaršīgās kafijas pilsētas centra kafejnīcās.

Neliek mieru saruna ķēvju balles ietvaros par īstajām lietām, vietām, darbiem savā dzīvē. Par darbiem, kuri sniedz gandarījumu, par darbiem, lietām, kuras var darīt 25 stundas diennaktī...

Un šodien bija tramvajs un  ( krēsls )

Biju mežā.

Un te mana versija par izgaismotajiem krūmiem.


( bildes )

Esmu recesijas periodā un ceru, ka beigu nebūs. Ja arī būs, tad būs arī spoža atgriešanās.

Par fotoizaugsmi.

Un vēl man uzradušās domas par Mamiya 7.

Arī fotogrāfijā ir mode.
Tagad modē ir vidējā formāta kameras, apgaismoti krūmi tumsā un projekcijas.
Kamera interesē, bet pārējais gan diez ko nē, tātad - neesmu modīga.
Nē nu...varbūt jau ka varētu kādu krūmu, mani jau noteikti būtu savādāki kā citi.

Pagājušajā gadā rakstīju par ugunsdzēsēju Juri. Un kaut kad arī dažas bildes rādīju. Aiznesu attīstīt vēl vienu filmiņu un tur, izrādās, vēl dažas ugunsdzēsēju bildes. Un tagad ir pilns komplekts ar tās dienas bildēm.

( bildes )

Šodien atkal gāju uz dzelzceļu fotografēt. Uz gājēju tilta pie Šķirotavas stacijas mierīgi fotografēju, kamēr ievēroju, ka pa apakšu tiltam kāds LDZ formā tērpts vīrietis straujiem soļiem iet uz kāpnēm, kāpj pa tām. Nezinu, kāds septītais prāts man nostrādāja, bet ātri fotoaparātu nobāzu somā - par laimi, ne fotosomā. Tas vīrietis pienāca un krieviski sāka man stāstīt, ka nedrīkstot fotografēt un lai ejot viņam līdzi. Sacīju, ka nesaprotu, ko viņš runā, ka nesaprotu krievu valodu. Šo esmu jau vairākkārt pārbaudījusi, šiem valsts valodas nezinātājiem tāds teksts pamatīgi uzsit asini. Šis nebija izņēmums. Auroja, auroja, sāka mani aiz piedurknes raustīt. Un tad aurot sāku es. Labi, ka tur vēl bija cilvēki, tad diesvienzin, kas būtu noticis. Pagrūdu to veci malā un aizgāju, izliekoties, ka nesaprotu ne "suka" ne "sterva", bet fakuci gan parādīju.
Tad nu lūk, tagad meklēju, vai ir kādi likumi, noteikumi, kuri aizliedz fotografēt dzelzceļu. Neatrodu. Vien atradu citu fotogrāfu sarunas, ka tādu neesot... varbūt kaut kādi iekšējie LDZ noteikumi, kuri uz cilvēkiem parastajiem īsti neattiecās. Katrā ziņā, tā ir lieta, ko papētīt, jo darbs iesākts un citu meklēt īsti nav laika...

( Policijas izstādes atklāšana t/c Alfa 21.11.2013 )

Alnis Stakle ir kaitinošs.

Izstādē ir 3 (!!!) manas bildes no policijas fotografēšanas.
Starp profesionāļiem un fotogrāfiem ar bārdu ir 3 bildes ar manu vārdu!!!
Klusās domās cerēju kaut uz vienu...
Uffff...
Godalgojās gan citi - tie, kuri ar bārdu un garu vai/un resnu objektīvu.

Lūk, ja esiet Alfā, tad noteikti aizejiet apskatīties.
Janvārī arī Spicē.

Izskatās pēc divām frontēm - fotogrāfi un klienti - bilžu pārapstrādātāji.
Principā, ja klients par darbu samaksājis, tad, saņēmis bildes, dara ar tām, ko grib, bet autoru nemin.
Bet kā ir ar "labdarības" darbiem?
Varbūt klientam melno materiālu, lai pats plosās un taisa savu "mākslu"?

Dienas teksts par tēmu:

Fotogrāfs nemīl svešu fotoapstrādi, tāpat kā proktologs pēkšņu caureju.

Bet tas ir... maigi skot, jocīgi. Sajūtās jocīgi.
Nofotografēju meiteni, nosūtu bildes un draudziņu albumā tās manis taisītās bildes ir saliktas krietni apstrādātas ar pilnīgi trakām krāsām. Galīgi ne vairs tas, ko atdevu, kā gatavu materiālu.
Skaidrs, ka var to visu mainīt ar vienu klikšķi...un jebkurš...un kā vien ienāk prātā, bet tomēr.

Laikam jau galvanais, ka manu vārdu neliek apakšā.

Zvans no Teikas iecirkņa priekšnieka - arī viņš ir sajūsmā.
Vispār visi ir sajūsmā.

Man ir radošās mokas.
Moku un mokos un mēģinu radīt. Varbūt jau kaut ko esmu pat radījusi.
Bet vispār noderīgi - domājot un gudrojot par, ap idejām, procesiem, izdaru visu to, ko parasti atlieku vai daru negribīgi. Šodien esmu sakārtojusi, iztīrījusi dzīvokli, izgludinājusi drēbes. Jo, pavisam vienkārši, pie datora nedomāju.

Tikai tagad atpakaļ no policijas.
Viņi bija sajūsmā par mani, es - par viņiem.
Un vakars sākās salīdzinoši mierīgi kopā ar patruļas tandēmu tvarstot zagli-riteņbraucēju pa pagalmiem un, kaucot sirēnai, vājprātīgā ātrumā nesoties pa Rīgas ielām uz nozieguma vietu, kur tāpat ieradāmies, kad viss jau bija beidzies.
Un tad...
un tad...
nāca viņi...
Vēl tikko tīrot zobus gudroju, kā pastāstīt to savu sajūtu un sajūsmu, kad nāca viņi. Vienīgais, kas man ienāca prātā, bija Aijas teiciens par sajūsmu, ka "tad čurā siltu, zaļu tarhūniņu". Jā, laikam tā.
Reiz tas viss saucās - speciālo uzdevumu vienība Alfa. Tagad - speciālo uzdevumu vienība. Neoficiāli gan viņi paši to tomēr sauc par Alfu.
Lūk - kāaaadi puiši!!! Man jau vispār ir vājums uz vīriešiem formās, bet šie - tas vispār ir kas...ārprāc...
Ceru, ka ar bildēm viss labi - jo rokas trīc, valodiņa raustās, pati sarkst un bālē, un vārdus meklē...
Un tad vēl visi tie notikumi.

VIŅI

Mans svešinieks atteica.
Un laikam labi, ka tā, man pašai drosmes pietrūkst.

Pat nav svarīga atbilde.
Svarīgākais, ka es saņēmos un pajautāju.
Īstens izaicinājums - "svešinieks telpā".