la_cumparsita

Davai, nočekojiet ēmailus!

Šodien man jāiet pie ārsta.
Toreiz novembrī, kad man vajadzēja no darba brīvu dienu - kantori vienkārši aiztaisījām ciet.
Kā būt, kā apvienot savu neaizstājamību ar vajadzību iet pie ārsta, kuram darba laiks ir tāds pats, kā mans...
Pārāk smaga tomēr šķiet atbildības un svarīguma nasta klientu priekšā, jo naba jau nu viņiem kaut kā būtu jārēķinās ar ārstu darba laikiem un manu svarīgumu.

Biju traumu nodaļā slimnīcā.
Nēnu gribētos jau gan, lai varētu pastāstīt, ka trauma kādu cēlu fizisko aktivitāšu rezultātā, bet nē - pusmiegā no rīta iespēru stenderei!
Nožēlojami, kājas pirksts piepampis un ir skaisti zils, bet vismaz lauzts nav un tas nozīmē, ka varbūt kedās būs jāstaigā tikai nedēļu. Es jau gan ceru uz rītrītu, ka viss būs labi un kā parasts varēšu augstpapēžkurpēs iet uz darbu.

Ja no rīta diena bija "vissirļotislikti", tad tagad acis ir atvērušās un krāsas rādās košas.
Vistas zupa izdevās varen garda un lielie paldiesi bijušajam par šodienas smiekliem - viņš ved savu dūdiņu atrādīt pie manas draudzenes. Smiekls man! Labi, ka pie maniem vecākiem neved.
Un tirgū tik daaaaudz visa kā - apēdama un iestādāma! Brīnos, kā es to biju piemirsusi.
Tagad eju pa mazdārziņu rušināties.

Tā tas notiek - gāju pirkt zeķes un nopirku šodien pasaulē skaistāko kleitu (un somu).
Un sarunāju, ka vīriec tagad mani uzturēs.

Un vēl man ir defektiņš - es pēc ziemas esmu balta (nu gandrīz) - baltais zvirbuls starp ceptām vistiņām.

Brīdi pēc priekškara, kad Anna Kareņina bija metusies zem vilciena, priekšējā rindā piecēlās tantuks, atvainojās sēdošajiem un sacīja, ka uz vilcienu jāskrienot.
Ironiski kaut kā...

Galīgi nekādos rāmjos es neesot ieliekama - lūk, tagad esmu sapostījusi visu scenāriju, jo vajadzēja skumji un, vēlams, lūdzoši raudzīties aizvainotā mugurā un varbūt parunāt kaut ko par piedošanu... Un mans sen skaidri (vismaz pašai) izklāstītais viedoklītis, protams, netiek ņemts vērā...jo tas taču bija tiiik sen! Nu labi, nav ko ņemties, galu galā - vienreiz pateicu OFF, un ja kaut kas nav saprotams, tad tā vairs nav mana problēma - vismaz man patīk tā domāt...

Bet toties guļamistabā smuko sienu uzmargoju vēl smukāku.
...ka pavest kādu...

Rūķis ļauno, ļauno mani kreņķējoties ir izmetis no savu draugu pulciņa.
Lūk, tagad vairs nedraudzēsies, jo nelaidu savā smilškastē...
Nez, kā lai tagad to pārdzīvoju?

%^&*^ bērnudārzs...

Apžēliņ!!!!
Man iekš draugiemelvē ir uzradusies pielūdzēja!!!

ak, jā un vēl mana vizualizācija par satrakojušos, neganti spiedzošu rūķi - kā tāds maziņš un nikns domā, ka ālējas...

Rūķu kurpes - zempapēžu apavi, īpaši piemēroti randiņiem ar maza auguma vīriešiem.