ŌOO!
Esmu atklājusi sev jaunu paranoju.
Man ir paniski bail no svešiem telefoniem.
No mobilajiem.
Ja kāds man sniedz savu ausu, sejas un pirkstu nospeķoto telefonu, mana uzvedība kļūst drudžaina un neadekvāta.
Jā, un man ne visai patīk dot kādam savu telefonu, ne tikai mobilo, bet arī darba klausulīti.

Šodien nopirku zivi. Ar galvu un asti, un spurām.
Pusdienlaikā.
Pēc darba ar visu zivi (maisiņā, protams) gāju uz tramvaju un pār Līvu laukumu nāca Ēriks - tāds uzposies un svinīgs. Čehu vēstnieku bildēšot. Necik daudz mirkļus pēc tam atlidoja (gandrīz burtiski) Klauns. Apmēram gadu šo nebiju satikusi. Tā mēs tur par čehiem, desām un zivīm. Ja tā mana zivs nebūtu maisiņā un papīrā ielocīta, tad mēs ietu uz parciņu mani bildēt ar zivi, nevis Čehijas vēstnieku - tā Ēriks teica, bet tomēr aizgāja pie čehiem. Mēs ar Klaunu gājām kafiju dzert...ar visu zivi. Viņš tāds smieklīgs - Klauns. Un fiosofs. Tā mēs tur par mietpilsoņiem un fotografēšanu un brīvmāksliniekiem. Kad posāmies projām no blakus galdiņa piecēlās kundzīte un nāca runāties, jo esot dzirdējusi mūsu sarunu. Viņa sarakstītāja esot no dzimtsarakstu nodaļā un stāstīja, kā labāk bildēt vajag kāzās, kad viesi puķes jaunajam pārim dod. Tāda jauka viņa.
Jā, vispār ražīga diena šodiena...ar zivi.
Jāiet kko ar to izdarīt.

Bet runājot par mietpilsoņiem...es arī tāds esmu.
Un vienmēr esmu domājosi, ka negribu tā dzīvot. Bet tieši tā arī dzīvoju - savu mietpilsoņa dzīvīti, jo... ir ērti... un nožēlojami.
Darbs no - līdz, nekādu pārsteigumu, dienu pēc dienas, viens un tas pats... attaisnojuma nekāda manai čīkstēšanai, bet toties ērti un droši.
Klauns smējās par manu krīzi un ironiju par to, un sacīja, ka viņš esot kā spēriens man...
Un ir arī!
Kur ir pazudusi mana ziņkāre, kur trakulīgums un enerģija? Kur?

Plāniņš tuvākai nākotnei - jāiegādājas lielāka soma. Zivi lai var ielikt. Un foparātu.