Nejaušas satikšanās vienmēr ir jaušas. Ja ne uzreiz, tad pēc laika mēs saprotam, kāpēc.

Sievietei vajag tādu vīrieti, ka satraukumu brīžos pasaka – viss būs labi,maziņā, viss mierīgi, nekāda planēta X mūs neiznīcinās, nekāda finanšu krīze mūs neskars un vispār viss būs labi, es par to parūpēšos. Tādu vīrieti, kas kā mūris stāvēs un sargās no dzīves nepastāvības un ja vajadzēs mūris celsies un kritīs savu mīļo cilvēku dēļ.
Bet tagad es skaidri zinu, kādu vīrieti nevajag sievietei. Tādu, kas pats nezin, ko grib, tādu, kas svārstās un mocās pats no tā haosa, kas darās viņa galvā. Kas ļauj sievietei izlemt un pieņemt pašus svarīgākos lēmumus, jo pats tā arī neko sakarīgu nevar dabūt no sevis laukā. Kamēr laiks ir nepielūdzams tik-tak, tik-tak, tik-tak – nekas nemainās mēnešiem un pat gadiem. Tādu vīrieti mīlēt vispār ir veselībai kaitīgi.
Atrasts šeit
http://biechmen.wordpress.com

Ja ir mazliet profesionālāka cepeškrāsns kliņģeris tamdēļ nesanāk profezionālāks?

Gribu saprast, kas tas ir, kas manī sēž un nedod miera.
Kāpēc divi satiekās un ir tik ļoti, ļoti viens otram un tad...salaužot viens otru, šķiras? ...un tad drūmi un nīgri, un neuzticīgi klīst pa pasauli.

Bet mums arī ir jāšķiras. Un es esmu briesmīga egoiste un patmīle, jo lūdzu viņam, lai viņš pamet mani. Jo es nespēju...