Mūsdienās dzejas nepārraksta ar roku atmiņu blokos un nedāvina viens otram bildīti "par mīļu atmiņu", viss ir ātri, pavirši, bet tehniski ar super kvalitāti.
Es gribu atgriesties pie laika, kad bija melnbaltais kino un melnbaltās fotogrāfijas, kad bildes kopēja sarkanā gaismā, rūpīgi fiksēja, skaloja, žāvēja un gludināja. Ja kadrs bija veksmīgs, tad fotomākslinieks ap to auklējās kā dārznieks ap retu un kaprīzu puķi, kā dzejnieks ap trāpīgu, nesatveramu atskaņu.