Man pēdējā laikā kaut kā nav ko teikt un to arī gribēju pateikt.
Ceru, ka drīz pāries.

Vēl joprojām krāmējos pa tantes dzīvokli un šodienas atradums ir kaudze pavārgrāmatu. Ir pusdienas katrai dienai, salāti un sviestmaizes, atspirdzinoši dzērieni, jaunajām namamātēm, labu apetīti, galda kultūra un viesu uzņemšana un vēl 30-to gadu saldumu grāmata, kuras dēļ sajūsmā kunkstu un stenu.
Lūk, piemēram, no šīs grāmateles:
Zāgo pudiņš
Vielas : 200 gr zāgo, 1 karote sviesta, 4 olas, 1 litrs svaiga piena, mazliet vaniļas, kanēlis vai kardemons, sāls un cukurs.
Pagatavošana : Zāgo liek kastrolī ar litru piena, klātpieliekot karoti sviesta un drusciņ sāls un vāra tad uz lēnas uguns, kamēr zāgo graudiņi sabriest un kļūst dzidri. Tad sakuļ labi krietni olu dzeltenumus ar cukuru, pieliek mazliet vaniļas, kanēli vai kardemonu, piejauc pie zāgo. Baidzot sakuļ arī olu baltumus, pārlej pudiņam un liek vārīties ūdens peldē. Galdā pasniedz ar šokolādes mērci.

Vienkarši, bet, kas, sasodīts, ir zāgo?
Un kas ir cvībakas/cvībaki/cvībakes man arī  nav ne jausmas, bet katrā ziņā tas ir kaut kas salds.
Un kas ir ķiršu zoste?
Zustrenes ir upenes, un kas ir krēpeļi?

Viss šis atradums man ir kā maigs mājiens virtuves virzienā...
Ak jā, un arī tamborēšanas grāmatu atradu.

Vēl mazliet par virtuves lietām. To, ka es esmu katastrofa virtuvē nav jaunums ne man pašai, ne arī apkārtējiem. Tā vienkārši ir - abas rokas kreisās.
Bet iepriekšējā nedēļas nogalē biju stingri apņēmusies savam dārgajam kokletītes uzcept. Tad nu liela māka - saldētavā stāv sagatavota kotlešu masa, tik vien kā atkausēt un uzcept. Iemetu kastīti ar masu somā un aizlaidām uz laukiem. Nākamajā rītā gaļiņa atkususi un brokastis jāēd, tad nu cepu kotletes. Tādas maziņas un smukiņas, un vienādas cepu un uzčurkstināju un tā un šitā grozīju, un vārcsakot dikti centos (ir jau arī vērts...). Viss process notika veiksmīgi un laimīgi beidzās un iznāca pilna bļoda ar glītām kokletītēm. Tad nu saucu dārgo brokastīs. Kotletes jamam lielā cieņā un es jau tīkamā satraukumā cēlu priekšā glītās kokletītes...
Pirmais kodiens kotletē un viņa seja pārvērtās nepārprotamā "kautkasnavkārtībā" grimasē, vien nesapratnē un izmisumā nopīkstēju - Kas nav labi???
Neko - ledusskapī stāvēja divas kastītes ar gaļu - vienā kotlešu masa, otrā malta gaļa bez garšvielām. Laikam, nav jautājumu, kuru kastīti es paņēmu un no kā uzmargoju smukum smukās kokletītes... Bet toties pusdienās bija maltās gaļas mērce ar zaļumiem, nu labi, mazliet pārcentos arī to taisot, bet tas nu gan bija tāds sīkums, ka nav pat vērts pieminēt.
Tā ka tā... virtuvē ar prieku ļauju šiverēties citiem.