kv [entries|archive|friends|userinfo] kv [ userinfo | sc userinfo ] [ archive | journal archive ]

Piezīmes par Belarus Open 2017 [Mar. 15th, 2017|06:05 pm] 1) Negribēju maksāt 40 EUR par biļeti vienā virzienā vilcienā plackartes vagonā un izvēlējos braukt ar autobusu (arī atpakaļ) par aptuveni 20 EUR vienā virzienā. Ieguvumi: ietaupīta nauda, mazāks izdzertā alkohola daudzums (braucot vilcienā būtu jāsēž kopā ar Sternātu un Mihejevu ar visām no tām izrietošajām blakusparādībām, kamēr vienam braucot autobusā tas vispār netika lietots). Turpceļā gan gulēju tikai aptuveni 40 min., taču sniegumam turnīrā tas netraucēja. Atpakaļ braucot nogurums bija tik liels, ka, laimīgi šķērsojot Lietuvas robežu, turpmāko ceļu gulēju bez problēmām. 2) Turnīra vieta - 9.5/10. Pašā centrā, max 10 min. gājiena attālumā no dzelzceļa stacijas/autoostas, atsevišķi nodalīta lifta satiksme un labs skats uz tuvāko Minskas apkārtni (foto ievietošu vēlāk). 3) Galdi - 6.5/10. lielākā daļa mūsu vecie, mazliet labāki kā Maskavas kausā, daudzi tikpat "pamatīgi" saslidināti, gadījās arī pa kādam sliktākam, taču man tas visumā sniegumu (arī atsevišķās spēlēs nesabojāja). 4) Turnīra sistēma paredzēja, ka no esošajām 4 apakšgrupām no katras uz 2 augstākajām līgām kvalificējas 12 spēlētāji AR rezultātu līdzi nākšanu. Kas iegāza mani, jo grupā kā parasti atsevišķas spēles pret vājākiem pretiniekiem nospēlēju nepietiekami labi, kādēļ uz nākamo kārtu zaudēju kādus 10 reāli ņemamus punktus. Paskaidrojums: šajā turnīrā par uzvaru deva 3 punktus, kamēr par neizšķirtu, kā ierasts 1, kas tos padara salīdzinoši neizdevīgākus. Intereses pēc tuvākajā laikā līdz ar foto update šeit ielikšu pārrēķinātās augstāko līgu tabulas un savu vietu turnīrā pēc sistēmas "par uzvaru 2, par neizšķirtu 1". 5) Pusdienas - 5/10. Tās maksāja 18 Baltkrievijas rubļu jeb 9 EUR, kas manī jau uzreiz radīja mazas aizdomas, kas diemžēl piepildījās. Nebija negaršīgi, pat smalki bet maz un pilnīgi noteikti ne šīs cenas vērts. Nākamajā dienā kārtīgi paēdu Minskas "Lido" par 5-6 EUR. Abi jēkabpilieši aizgāja uz blakus esošā tirdzniecības centra "fast foodiem" un bija ieguvēji. Turpmāk nevienā turnīrā netērēšu naudu par pusdienām, ja tās maksās virs 5 EUR. IT SEVIŠĶI ārzemju turnīros. 6) Mans sniegums - 7/10. Neizgāzos, taču cerētos pozitīvos varoņdarbus arī diemžēl neparādīju. Ja pieskaitu 12 reāli ņemamus zaudētos punktus, būtu ap play-off, zonu, varbūt pat iekš tās, kas nebūt nebija nerāli. 7) Jau play-off laikā apskatīju vietējo Baznīcu centrā, nākamajā dienā ar Bartošu, Sternātu, Mihejevu un Kņaziuku apmeklējām jauno Lielā Tēvijas Kara Muzeju (patika, ka info bija arī angliski un, protams, salīdzinoši daudz izstādītā autentiskā kara tehnika (T-34, "Katjušas" utt.). Nākamreiz plānoju ievērojami norobežoties no ar alokoholisko dzērienu lietošanu saistītām aktivitātēm, īrējot gultu kādā Minskas hostelī (vai, izdevīgā gadījumā, arī viesnīcā) un pašam izplānojot pilsētas apskati ar mani interesējošiem objektiem (tādu tur vēl ir atliku likām). link post comment

Par Franciju un imigrantiem [Nov. 16th, 2015|11:57 pm] Cik lasīju pirmās ziņas, aculiecinieku stāstus tad vismaz daļa no uzbrucējiem runājuši franču valodā - tātad vietējie. Visi, kas bijuši rietumvalstīs, tai skaitā Francijā, zina, ka tur citu ādas krāsas, kultūru un reliģiju pārstāvju ir nesalīdzināmi vairāk, viņi ir izveidojuši savas kopienas, tai skaitā tur ir sava (nesalīdzināmi lielāka kā Latvijā) islāmistu kopiena. Nav brīnums, ka tajā ir vismaz daļa radikālāk par pārējiem noskaņotu šīs reliģijas pārstāvju, kuriem mūsdienu apstākļos nav problēmu nodibināt kontaktus ar saviem domubiedriem "islāma valstī"... Līdz šim savu pozīciju t.s. bēgļu jautājumā pozicionēju kā neitrālu - ja vajag, lai brauc, pie mums tāpat dramatiski samazinājies cilvēku skaits, atsevišķos reģionos un amatos attiecīgi apmācīti viņi mums noderēs, tiem kuri negrib mācīties latv. valodu, galvenais mērķis tāpat ir Rietumeiropa, un ilgi viņi šeit jebkurā gadījumā nepaliks. Tagad manu pozīciju var raksturot kā bažīgi neitrālu. Internetā daudzi mūsējie uzreiz sāka aizstāvēt imigrantus - tie bēgļi, kas mūk uz Eiropu bēg no tiem, kas esot atbildīgi par šiem terora aktiem. Taču nav nemaz jābūt dižam islāma reliģijas pārzinātājam, lai saprastu - starp tiem simtiem, tūkstošiem, kas tiks atvirzīti līdz mums, pilnīgi mierīgi var gadīties kaut 1% radikāli noskaņotu un "iemaldījušos" islāma valsts piekritēju. Turklāt jāatceras par internetā atrodamiem dažādu imigrantu pastrādātiem "parastiem" noziegumiem imigrantiem tradicionāli "draudzīgās" valstīs, piem. Zviedrijā. Es šobrīd nesaku kategorisku NĒ bēgļu uzņemšanai mūsu valstī, taču vēlos aktualizēt vismaz sev būtisku principu, ko es saucu par lojalitātes kontroli. Tie imigranti, kas nonāks pie mums, un viņu lojalitāte Rietumu un mūsu vērtībām ir jākontrolē jau no paša sākuma un pastāvīgi viņu uzturēšanās laikā (kā viņu apmetnēs, dzīvesvietās, tā darbavietās un visur, kur tie apgrozās). Līdz ko parādās kādas aizdomas par konkrēta indivīda (grupas) uzskatiem un lojalitāti, tai pašā brīdi ir jāuzsāk procedūras šī indivīda deportēšanai uz vēlams valsti, no kurienes viņš oriģināli nācis, vai vismaz tur, kur viņu ņem pretī. Un noteikti jāpastāv uz bēgļu skaita ierobežojumu pie mums, no kura "cieti" nedrīkst atkāpties - atcerēsimies, ka mūsu nācija vēsturiski ir dažādu kultūru un valodu asimilētāja. Līdz ar to jau daži 100 000 bēgļu var izrādīties mums liktenīgi... P.S. Neskatoties uz internetā pēc lidmašīnas katastrofas lasītiem pretējiem viedokļiem, nav tālu jāizdomājas, ka viena no lielākajām šo notikumu un to radīto seku ieguvējām ir Krievija - Ukraina vairs nav aktuāla un pie pašreizējiem apstākļiem (lai kā ukraiņi tupinātu protestēt) visticamāk par to ātri aizmirsīs, galu galā ar Rietumiem kopīgi vienosies un sabombardēs islāmistus, beigās pēc kopīgas karošanas atkal bučosies un pat par sankcijām aizmirsīs, vismaz līdz nākamajiem krievu sataisītajiem "sūdiem", kas, ļoti cerams, netiks vērsti mūsu virzienā... link 1 comment|post comment

Par pēdējā laika turnīriem [Feb. 15th, 2015|10:45 pm] [Tags | galda hokejs, sports, turnīri ] Rīgas Kauss Ņemot vērā šī turnīra lielumu un nozīmīgumu un to, ka turnīra organizatora brigādi šoreiz atkal vadīja S. Kalniņš, iepriekšējā dienā turnīra sagatavošanas darbs prasīja krietni ilgāku laiku kā parasti, taču tam nevajadzēja atstāt būtisku ietekmi uz rezultātu... Savā gupā biju izsēts pat kā 7., kas, ņemot vērā to, ka uz 1/2fināla grupu iziet 8 spēlētāji, nozīmēja , ka man stabili vajadzētu iziet uz to, bet...Daudz ko izšķīra jau pirmās 3 spēles, kurās nepārliecinoši uzvarēju mazo A. Novičonoku (4:0), nervozi spēlējot, nenoturēju uzvaru pret H. Brenguli (2:2) un E. Jemeļanovu (2:3). Pēc tam saņēmos, uzvarēju gan A. Vītolu, gan ukraiņu jauno talantu R. Ignatenko, kurš bija mūsu grupas uzvarētājs (abās spēlēs 4:1), zaudēju tikai ar 3:5 M. Špivakoskim (UKR) un 4:5 J. Dyrakam (CZE)... Spēle ar manu galveno konkurentu A. Knaziuku (BLR) izvērtās par īstu trilleri - sākumā, nekādi nevarēdams nosegt viņa vienu galveno kombināciju, nonācu zaudētājos ar 0:6, tad saņēmos, un īsā laika atspēlējos uz 5:6, viņš atkal panāca 5:7, es iemetu 6. vārtus, taču pēc tam viņš iemeta vēl astotos, turklāt pamanijās uzvarēt arī A. Vītolu, un noslēgumā sanāca tā, ka Andrejam bija vienāds punktu skaits ar mani, un visu izšķīra šī savstarpējā spēle. Tā nu sanāca, ka, lai iekļūtu 1/2finālgrupā, man pietrūka burtiski vieni vārti kādā no pareizajām spēlēm... Mēģināju noskaņoties uz spēli 2. līgā, kur, paskatoties uz sastāvu, uzskatīju, kam man nebūtu jabūt problēmām iekļūt tās top3, pat būt pirmajam. Taču realitāte. pierādīja kaut ko citu, klāt nāca arī no organizēšanas iekrātais nogurums, un noslēgumā (kārtējo reizi) sanāca pieticīgā 94. vieta... Rīgas Čempionāts Reizi sezonā, janārī notiek īpašs Latvijas reitinga turnīrs, kurā, it kā balstoties uz vacajām tradīcijām, nenotiek play-off mači, tos aizstāj dažādi (s. Kalniņa) jaunievedumi un eksperimenti. Viens no tādiem (kas nostiprinājies jau 3. sezonu pēc kārtas) ir pagarinājumu spēlēšana visos turnīra posmos neizšķirta rezultāta gadījumā pēc spēles beigu signāla (gluži kā ledus hokejā). Ir spēlētāji, kuriem tas nepatīk (gk. tāpēc, ka būtiski paildzina kopējo tunīra ilgumu (vismaz par kādu 1,5)), taču man patīk pagarinājumi, un es tos ATBALSTU: 1) atšķirībā no ledus hokeja (kur es joprojām nesaprotu ITHF motivāciju tos ieviest), galda hokejā daudz retāk neizšķirtās spēles tiešām bijušas starp konkrētā brīdi vienlīdzīgiem spēlētājiem. Neskaitāmas reizes gadās, ka vajāks spēlētājs uz veiksmes, haļavu vai citu faktoru ietekmē sākumā iegūst vairāku vārtu pāsvaru, un objektīvi stiprākajam vai konkrētajā mačā labākajam ar lielākam vai mazākām pūlēm izdodas noslēguma izraut neizšķirtu, taču ne pelnīto uzvaru. Pagarinājumi šādā situācijā ļauj noskaidot, kurš tad īsti bija pelnījis uzvarēt un šādā ziņā reabilitēties, iegūstot papildus punktu pār savu konkrēto konkurentu; 2) kad 2 spēlētājiem ar vienādu punktu skaitu izšķiras konkrētā vieta grupas vai līgas tabulā, ja savstarpējā spēlē arī ir bijis neizšķirts, vietu nosaka pēc gūto/zaudēto vārtu starpības (ja tā ir vienāda, tad pēc gūto vārtu skaita), kas daudzos gadījumos nav objektīva - viens spēlētājs ir sagrāvis visus iesācējus un vājākos konkurentus ar 10:0, 12:1, 9:2 utt., kamēr otrs ir bijis tolerantāks, vairāk atpūties vai mēģinājis kaut ko patrenēt, un rezultāti pret šiem pašiem spēlētājiem viņam ir bijuši 4:1; 5:2 vai pat 3:2. Nobeigumā 1. spēlētājs būs augstāk, kamēr 2. zemāk, kaut gan objektīvi varbūt pat bija pelnījis būt augstāk. Turnīri ar pagarinājumiem izlēdz šādu situāciju, jo katrā spēlē kāds būs uzvarētājs, līdz ar to parādot, kurš konkrētajā spēlē un turnīrā ir bijs labāks; 3) lai arī pagarinājumi tiešām "ievelk tunīru" laika izteiksmē, tie ļauj kaut uz brīdi atpūsties pārējiem spēlētājiem, kas it sevišķi nozīmīgi ir līgu laikā un vecākiem un fiziski nogurušākiem spēlētājiem. Par turnīru. Pat kārtējo reizi nezaudējot G. Bulam un E. Jemeļjanovam (2:3 un 1:3) es nebūtu savā grupā ticis ne augstāk, ne zemāk par 7. vietu, kuru ieņēmu - augstākā līga manā grupā šoreiz nebija aizsniedzama arī ar 5 zaudējumiem (normālā tunīrā ar 10, šajā ar 15 (14) zaudētiem punktiem), ar ko parasti pietiek. Savukārt līgā... 2. līga atkal bija salīdzinoši spēcīga par ko liecina gan uzvārdi (S. Kalniņš, R. Miglinieks, Ilze Z.-T., A. Vītols un S. Kadakovskis) gan ļoti blīvie rezultāti. Spēlēju pat it kā labi, taču daudz zaudēju līgas apakšgalam - R. Strazdiņam, tam pašam G. Bulam, G. Paķei... Zaudējumi šādiem spēlētājiem man nav saprotami un piedodami. E. Belševicam man nav kauns zaudēt (tas ik pa laikam arī notiek), taču man ir kauns par veidu, kādā šoreiz viņam zaudēju - ielaist 3 vienādas un ķeramas kombinācijas ir tikapt nepiedodami. Pieskaitot kaut vai šos 12 zaudētos punktus, es, pateicoties blīvajiem rezultātiem es būtu 4. un varētu iesaistīties miniapļa tunīrā pat par augstāku vietu. Šoreiz atkal jāsamierinās ar pieticīgo 13. vietu līgā un 37. kopumā... Vismaz prieks par Sandi K. Lagzdiņu, kurš, pateicoties īpatnējajai play-offus aizstājošajai miniapļu sistēmai, spēja ielauzties zvaigžņotajā tunīrā starp saviem teneneriem E. Caicu un A. Sīli. Latvijas kausa 3. posms Rīgā 14.02.2015 Pirms turnīrā, iepriekšējā dienā krāmējot galdus, spriedām, ka būs maz dalībnieki un msalīdzinoši maza konkurenece. Kā izrādījās, tas man atkal nāca par sliktu. Grupā tradicionāli zaudēju 1. spēli A. Kalniņam ar trīcošām rokām spēlē, kurā no viņa bija jāņem vismaz punkts. Tāpat zaudēju visiem favorītiem, izņemot A. Vītolu, un - kas pats katastrofālākais arī progresējošajam "Laimītim" A. Gusevam un savam tradicionālajam pāridarītājam G. Bulam. Uzvarēju arī E. Belševicu (kurš beigās pamanījās iekļūt augstākajā līgā), taču beigās ar 10 punktiem paliku... 3. līgā... Salīdzinājumam C apakšgrupā pēdējais spēlētājs uz 2. līgu izgāja ar 9 punktiem, D grupā ar 8, A- pat ar 6... Protams neobjektīvi, bet tāds dažkārt ir galda hokejs. Bet Aldis, protams, malacis, nekādi šoreiz nemācēju nosegt viņa kreiso. 3. līgā spēlēt protams nebija nekādas motivācijas, dusmu uzplūdā pēc līgas pat apsvēru vienkārši nespēlēt un atpūsties pirms galdu novākšanas. Tad nolēmu galīgi nesabojāt turnīru un nospēlēt tās spēles. Spēlēju pārsvarā bez iedvesmas un sēdus, uzvarēju manuprāt līgas galvenos favorītus R. Strazdiņu, M. Kamzolu un D. Zariņu, taču zaudēju S. Bezenkovam un (kas PATS NESAPROTAMĀKAIS) viņa draugam A. Išcenko (vienkārši katastrofāli nevarēju viņiem iemest), kādēļ galarezultātā līgā paliku 2., izejot pret... G. Bulu. Sērija pierādīja, ka es tomēr esmu spēcīgāks (ko arī viņš pats atzina), uzvarot pārliecinoši ar 3:0 (lai gan 2 spēlēs bija vajadzīgi pagarinājumi). Tālāk izgāju pret M. Kamzolu, pret kuru man nekad nav bijušas īpašas problēmas, uzvarēju pirmās 2 spēles un tad... sagrāva mani trešaja ar 6:1, pie tam tā bļaustoties, ka uzvilka arī mani. Ceturtajā jau biju vadībā ar 3:1, taču viņš pamanījās atspēlēties, uzvarot arī pagarinājumā, tā iedragājot manu "pagarinājumu speciālista" imidžu. Piektajā spēlē nospēlēju pēc labākajiem play-off paraugiem, visu spēli spēlēot pārliecinoši un mierīgi, iegūstot un turot 1:0 pārsvaru, kamēr Matīsa spēlē bija jūtama nervozitāte un stress, kas atsaucās arī viņa uzbrukumos - tie daudzreiz bija haotiski un neprecīzi. Tā arī nosargāju šo uzvaru, kā teica A. Žernovojs: "paņēmu uz pieredzīti." Pēdējais manā 2./3. līgas play-off pretinieku sarakstā bija vēl viens ventspilnieks E. Arhinovičš. Arī pret viņu diezgan mierīgi paņēmu pirmās 2 spēles taču tad zaudēju pārējās 3 pagarinājumos, pēdējo pamanīdamies "izlaist" no 3:0... Galarezultātā 38. vieta un MURGAINĀKAIS turnīrs manā karjerā. Pēc spēlēm, krāmēdams galdus, lādējos uz sevi, A. Zaharovu (labi ka viņš par to tikai gardi pasmējās) un vēl dažiem citiem, meklēdams apstākļus vispirms ārējos apstākļos, pēc tam tur, kur tie bija jāmeklē - pašam sevī... Galvenie secinājumi - ne jau mani pretinieki uzvarēja, bet ES PATS (pa lielam) zaudēju daudzas spēles un līdz ar to sabojāju visu turnīru. Teiciens - viss ir tavā galvā - lieliski norāda uz manām lielākajām problēmām šajā sakarā. Ir spēlētāji, kuri ikdienā netrenējoties, taču esot ar stabilu psihi un domājošu galvu bez problēmām var iekļūt top12-15 praktiski katrā turnīrā. Un ir spēlētāji, kuri pat katru dienu "atradāgājot" pāris stundas pie galda automātiskās kombinācijas, bet turnīros, spēlējot nedomājot un uz emocijām, paliek kaut kur 2. līgā... Man pa lielam šobrīd pietrūkst gan viena, gan otra. Tāpat pārdomas vērts ir fakts, ka ļoti daudzas spēles noslēdzu uz neizšķirtu vai pat zaudēju, kurās atrados vadībā ar 2:0 un pat 3:0, kamēr pats šādās situācijās ļoti bieži esmu praktiski padevies... Vēl konstatēju, ka pārāk daudz man ir t.s. neērtie pretinieki, kuri (vismaz pēc reitinga) ir ar mani vienāda līmeņa vai pat zemāki. Viņi būtu jāuzvar bez liekām problēmām, nevis kārtējo reizi viņu dēļ jāpaliek zemākās līgās... Acīmredzot NEVARU es sasniegt nopietnus panākumus bez tām 2h treniņa dienā (un KATRU dienu), tāpat būs jāmeklē veidi kā sakārtot savu galvu (pārrunas, konsultācijas ar citiem spēlētājiem un speciālistiem utt...). Ja tas nelīdzēs, tad pie tikpat neveiksmīga turnīra (kaut vai pēc mēneša Valmierā), esmu apņēmies praktiski beigt karjeru. Nav jēgas ieguldīt laika, finanšu u.c. resursus, lai kārtējo sezonu kultos ap Latvijas reitinga 30.-40. vietu. Nākamā būs mana jubilejas (10.) sezona, un ir jādara viss, lai to nospēlētu godam bez kārtējiem sirdsapziņas pārmetumiem. link 1 comment|post comment

LK 2. posms Rīgā 8.11.2014 [Nov. 24th, 2014|10:10 pm] Pateicoties savam speciālistu atzītajam sniegumam šajā vasarā Eiropas čempionāta laikā, šajā sezonā esmu atgriezies Rīgas turnīru organizatoru brigādē. Vai tas ietekmēja manu sniegumu šajā turnīrā? Lai atbildētu uz šo jautājumu, sniegšu mazu ieskatu Rīgas turnīru organizēšanas vēsturē. Vēl nemaz tik senā pagātnē (pirms 6-7 gadiem un agrāk) Rīgas turnīrus mēs spēlējām izskaisīti pa dažādām skolām (piem. Rīgas 3. ģimnāzijā, izņēmums bija Rīgas Kauss, kas tradicionāli notika RTU Lielajā aulā), uz kurām tika atvesti galda hokeji ar spēlētājiem un pārējām turnīra sekmīgai norisei nepieciešamājm lietām, kurus mēs uzstādījām no dažādām klašu telpām savāktajiem galdiem. Šīs telpas ne vienmēr atradās tiešā tuvumā zālei, kurā notika turnīrs, un pat ne vienā stāvā ar to, kas bieži nozīmēja pamatīgu fizisku piepūli, staipot tos uz zāli un (kas bija pats trakākais) pēc tam atpakaļ. Pēc turnīra viss tika novākts, sakrāmēts busā un aizvests, un nākamajā turnīrā viss tas pats no sākuma līdz galam. Laiki mainījās, un LGHF šefs R. Blūmentāls noslēdza ilgtermiņa sadarbības kontraktu ar Rīgas Kultūru vidusskolu, kurā jau 5-6 gadus notiek visi turnīri Rīgā, tās zāle un ģērbtuvju iespēja visiem tik ļoti patika, ka ar laiku uz turieni pārvācās arī Rīgas Kauss. Tagad parādījās iespējas lielāko daļu galda hokeju un pārējās "tehnikas" atstāt uz vietas, no novembra līdz februārim (uz Rīgas Kausu tikai samainot hokejus), turklāt pamatgaldus mēs nesām gandrīz vienmēr tikai no ēdnīcas; lai gan šie galdi bija lieli un smagi, tomēr ērti un parocīgi, un divatā tos nest nebija nekādu problēmu. Šie faktori ļoti atviegloja organizatorisko pusi. Tad gadus 2-3 atpakaļ R. Blūmentāls noslēdza vēl vienu sadarbības līgumu ar uzņēmumu, kas ražoja spec. "Medus koka" pamatgaldus. Tos tagad uz katru turnīru ir jāsaskrūvē un jāatskrūvē, toties no ēdnīcas jāatnes tikai 2-3 galdus tiesnešiem un balvām. Turklāt šie galdi ir tā veidoti, lai atrisinātu galda hokeju slīdēšānas un pārveietošanās problēmu spēles laikā, līdz ar to vairs nav jāķēpājas ar līmlentēm un klučiem. Tādēļ var izdarīt secinājumus, ka tagad darbošanās turnīra organizatoru brigādē VAIRS NEVAR IETEKMĒT sportisko sniegumu sacensību laikā; vismaz tādam, kas ir kaut cik fiziski spēcīgs un pieredzējis tutnīru organizēšanas darbos, uz to noteikti nevajadzētu atsaukties slikta snieguma gadījumā (kā man šoreiz). Spēlētājs, kuram organizatoriskais darbs tieši negatīvi ietekmēja sniegumu sacensībās, bija par datoroperatoru padarītais/kļuvušais A. Verčins, un vismaz manuprāt tas nav normāli, ka federācija nevar atrast atbilstošu nespēlējošu cilvēku, kurš par pieklājīgu samaksu (piem. 15 EUR) būtu ar mieru ievadīt rezultātus. Ja par manu sniegumu organizatoriskajā darbā, tad varu sev pārmest 2 kļūdas: 1) kā duadzreiz nespēju laikā no rīta iztaisīties no mājas, kādēļ ierados mazliet vēlāk, nekā organizatoram pienāktos; 2) tūlīt kā sākās pārtraukums, aizgāju ar Lasmani uz veikalu, domādams, ka galdu pārbīde tik ātri nesāksies, taču, kad atnācu, puiši jau to bija izdarījuši. Muciņš man gan deva iespēju reabilitēties, uzstādot rezerves galdus, kā rezultātā man palika pavisam maz laika paēst, bet tur jau pats biju vāinīgs; secinājumus izdarīju un nākamreiz noteikti šīs kļūdas neatkārtošu un strādāšu arvien labāk. Tagad par savu sportisko sniegumu. Sāku jau labi, nospēlējot neizšķirti ar S. Kadakovski, tikai ar 0:2 zaudēju E. Vītolam (pirms tam Ventspilī viņam zaudēju ar 1:8) un uzvarot A. Zaharovu (2:1). Taču cerības uz augstāko līgu beidzās, zaudējot R. Valainim un G. Ernšteinam ar 0:1 un 0:2. Ja nevaru iemest un uzvarēt viņus, tad par augstāko tiešām nav pat ko sapņot. Vēl gan pacīnījos ar A. Žernovoju (beigās gan zaudēju 4:5) un nospēlēju neizšķirti ar G. Lasmani, taču tam jau vairs nebija nekādas nozīmes (gluži kā pēdējā spēlē ar 0:1 zaudējumam pret G. Paķi...). Tā nu atkal spēlēju 2. līgā. Sen LRT nebija bijusi tik daudzskaitlīga un spēcīga 2. līga (pēdējo reizi tāda noteikti bija maijā, Latvijas čempionātā, bet kad pirms tam, grūti pateikt). Tajā kārtējo reizi šogad bija "palicis" vēl vasarā Latvijas izlasi Eiropas čempionātā pārstāvējušais R. Kamzols, viens no veterānu izlases līderiem R. Īša (kuru Egils nepamatoti norakstīja, "vecais zēns" pierādīja, ka meistarība nekur nav zudusi, ierindojoties pēc apļa 2, vietā, un, iespējams būtu bijis vēl augstāk par savu gala vietu, ja viņam nebūtu steidzami jāskrien prom...), arī sieviešu izlases līdere I. Zuce - Tenča, iepriekšējā posmā 4.(!!) vietu ieguvušais E. Liepiņs, vēl viens veterānu izlasē figurējošais I. Pavlovskis, vēl ne tik sen pie Inčukalna GHK līderiem pieskaitāmais H. Gals un vēl daudzi "cietie rieksti". Jau pēc nospēlētām 8 spēlēm, sapratis, ka iekļūšana līgas top 4 nespīd, nevis turpināju pacietīgi cīnīties par uzvaru katrā spēlē un pēc iespējas augstāku vietu kopvērtējumā, bet sāku pēc savām sliktākajām tradīcijām spēlēt "uz emocijām" (ko šajā sezonā biju apņēmies vairs nedarīt), cenšoties uzvarēt pretinieku ar paša ego un skaļu bļaustīšanos, nevis paša labo sniegumu. Šādi es "ārdījos" piem. spēlē pret E. Jemeļjānovu (kurš visu "izčakarēja" ar savu aizmiršanu piereģistrēties, es pa to laiku mēģināju sparast, kas un no kurienes viņš ir. Izrādījās, ka viens no D.Zariņa atklājumiem, un nespēlē arī nemaz tik slikti), spēlē, kura izvērtās nervozāka,kā biju iedomājies. Dažkārt pēc muļķīgām kļūdām un analoģiski ielaistiem muļķīgiem vārtiem uz pāris sekundēm nogāju no galda, saķerot galvu un cenzdamies saprast, kas ar mani notiek. Dažkārt tas palīdz, bet šajā turnīrā ne, turklāt biju spiests to darīt pārāk bieži. A. Siliņš, kad es tā izdarīju brīdi, kad viņš no 1:4 bija panācis 4:4 (jāatzīst gan pamatoti) dusmojās (pēc tam Žernovojam atcirtu, ka ja nu kas, var taču paspēlēt 5 sek. ilgāk...). Tas nemaina faktu, ka tā bija viena no manām "pakāstajām" drošajām uzvarām, gluži kā pret Valaini, kuram beigās zaudēju 2:4 paša stulbās spēles dēļ. Toties, kā parasti atņēmu punktus vēlākajiem līgas uzvarētājiem, šoreiz uzvarot gan to pašu R. Kamzolu (priekšpēdējā spēlē ar 4:3), gan nospēlējot neizšķirti ar Emīlu un Ilzi (tikai līgas uzvarētājam E. Siliņam zaudēju ar graujošo 0:7). Ļoti principiālā un nervozā spēlē zaudēju E. Belševicam; rezultāts varēja būt vēl sliktāks, ja viņš būtu vairāk izmantojis manas nepiedodamās kļūdas. Un jau atkal "sausajā" zaudēju Gundegai, ja 10 min. nevaru viņai iemest nevienus vārtus, tas vien liecina, ka šajā turnīrā ar manu uzbrukuma kaut kas NEBIJA kārtībā. Beigās ieņēmu vien 40. vietu, un lai gan pirms tunīra paredzēju, ka diez vai būšu tik augstu kā Ventspilī, taču tik zema vieta noteikti uzskatāma par neveiksmi. Šoreiz to norakstu uz to, ka pēdējās dienās un nedēļās pirms šī turnīra biju sācis mazāk trenēties, kamēr citi savu sniegumu pēc vasaras jau ir +/- atguvuši. Turnīru vinnēja A. Sīlis un E. Caics, par ko neviens našaubījās jau pirms turnīra sākuma. Taču kopvērtējumā, līdz ar neierašanos Ventspilī, viņiem nekas "nespīd", un tajā savas pozīcijas nostiprināja iepriekšējā posma uzvarētājs un šajā 4. vietu ieguvušais G. Lasmanis. S. K. Lagzdiņš šoreiz 6., Artjoms ar visu savu demonstratīvo netrenēšanos 9., R. Miglinieks 11. Uz mūsu "superduetu" cerēsim un līdzi jutīsim 6. un 7. decembrī notiekošajā mūsu ikgadējā "superturnīrā" Rīgas Kausā, uz kuru ieradīsies arī daži viņiem cienīgi un interesanti pretinieki. Un vēl daudzi "cietie rieksti" no Latvijas un ārzemēm. Mans mērķis tur būs tikt spēlēt 2. dienā. Tas IR reāli, un tā neizpildīšana nebūs attaisnojama. link 1 comment|post comment

LK 2014/2015 g. sezonas pirmais posms Ventspilī (11.10.2014) [Oct. 16th, 2014|03:15 pm] Jau iepriekš bija paredzams, ka šai turnīrā nesavāksies liels dalībnieku kvorums (katrā ziņā notiekti ne tāds, kāds bija Inčukalnā). Un šeit nav runa par vietējiem un Skrundas (kuriem šis arī loģiski sanāk tuvākais posms) spēlētājiem. "Slinki", protams, bija galvenokārt inčukalnieši un rīdzenieki, ar kuriem kopā savācās "tikai" viens minibusiņš. Arī mani tik tālu kratīties "piespieda" tikai vēl joprojām neiznīcināmais entuziasms un iespēja iztrūkstošā (tai skaitā augšgala un lejas augšgala) spēlētāju skaita dēļ iekļūt (vai vismaz nopietni cīnīties par iekļūšanu) augstākajā līgā. Galugalā 50 spēlētāji tomēr savācās, kas bija pietiekams skaits, lai mēs pat spēlētu 3 līgās. Mani "rožainie" plāni par augstāko līgu aprāvās brīdī, kad uzzināju savas apakšgrupas sastāvu. Pasaules reitings un uz to balstītā "izloze" bija parūpējusies, lai mēs visi 4 BJC Laimīti pārstāvošie spēlētāji būtu vienā apakšgrupā, kas priekš manis automātiski nozīmēja 3 ļoti smagas spēles. Plus vēl tradicionāli neērtais E. Vītols un Lasmanis. Par kaut cik man ērtu pretinieku no augšgala varēja saukt tikai S. Kalniņu, taču arī viņam šoreiz zaudēju 1:4. Zaudēju arī visus 3 jau pieminētos "derbijus" (spēlēs ar R. Miglienieku un E. Liepiņu vēl bija diezgan sīva cīņa, kamēr pret Lagzdiņu bija jau tradicionāla sakāve). Arī E. Vītols mani sagrāva, vienīgi pret Lasmani nospēlēju neizšķirti, taču tam vairs nebija nozīmes. Protams, vinnēju visus spēlētājus, kas bija izsēti zem manis (tur vienkārši nebija kam zaudēt, kaut gan pret vienu jauno (laikam) vietējo pamocījos, uzvarot tikai ar 1:0), uzvarēju arī R. Kalniņu un paliku loģiskajā 7. vietā (kaut gan, ja būtu uzvarējis R. Miglinieku būtu ticis augtākajā, taču tā bija 1. spēle, kura man tradicionāli ir nervoza, un viņš kopš savas izgāšanās Inčukalnā ir izdarījis secinājumus un atguvis savu agrāko sniegumu). Tā nu apņēmos cīnīties par top4 2. līgā, kurā bija palikuši arī tādas vietējās zvaigznes, kā R. Kamzols un A Žernovojs (to, kā viņus varēja "apiet" K.Ābols un E.Rācenāja, nevarēja saprast neviens). Šo mērķi arī izdevās piepildīt, zaudējot tikai šiem diviem + Valainim un nospēlējot neizšķirti ar G. Golonovu - to varētu nosaukt par vienīgo negribēti zaudēto punktu. Toties vinnēju gan A. Vītolu, gan tradicionāli sev neērto G. Ernšteinu (viņš gan savā blāvajā sniegumā todien likumsakarīgi vainoja apstākli, ka bija apslimis) un pēdējā sekundē strīdīgā situācijā arī E. Belševicu (viņš piekrita, ka iesistais "gols" praktiski līdz ar signālu jāskaita, par ko biju viņām ļoti pateicīgs, lai gan vēlāk izrādījās, ka tas neko neizšķīra ne man, ne viņam). Rezultātā līgā ieguvu 3. vietu, kas deva iespēju pacīnieties play-offos ar 1. līgas apakšgalu un apsteigt viņus, tā uzlabojot savu vietu turnīrā. 1. kārtā man bija jācīnās ar K. Ābolu, pret kuru jau šogad spēlēju vienā play-offā (Latvijas čempionātā) par uzvaru... 3.līgā... Toreiz viņš uzvarēja, tāpēc paredzēju smagu cīņu un negaidīju, ka vinnēšu viņu jau 3 spēlēs (2;0; 4:3; 2:1). Acīmredzot palīdzēja "Laimītes" treniņos uzlabotā nostiprinātā aizsardzība un precīzāks uzbrukums. Šie abi faktori man palīdzēja arī nākamajā sērijā pret "vecmeistaru" A. Vītolu, turklāt ar viņu jau iepriekš biju spēlējis līgā, tādā veidā atceroties viņa uzbrukumu un tā viltīgās kombinācijas. Šajā sērijā pirmajā spēlē zaudēju, jo vēl nebiju pietiekami savācies un sakoncentrējies, pēc tam uzvarēju abas nākamās, tomēr zaudēju ceturto, kas nozīmēja, ka būs jāspēlē arī 5. (šajā gadījumā izšķirošā) sērijas spēle. Tajā jau biju satraucies, mazliet trīcēja arī rokas, tādēļ "negāja" tik labi uzbrukums, tomēr abi spēlējām ļoti uzmanīgi, likumsakarīgi pēc pamatlaika rezultāts bija 0:0. Pagarinājumā man paveicās un es iemetu "haļavu" (par ko es viņam arī atvainojos), līdz ar to diezgan līdzīgā sērijā uzvara 3-2 (2:4; 2:1; 4:3pag.; 1:2; 1:0pag.). Tai brīdī jau jutos izpildījis savu maksimumu, un uz pēdējo play-off sēriju izgāju tikai formalitātes pēc, ņemot vērā, ka tajā man bija jāspēlē pret vēl neseno izlases spēlētāju R. Kamzolu, pret kuru varu saņemties 1 spēlē, bet sērijā parādīt vērā ņemamu pretestību man traucēja gan jau tajā brīdī iestājies fiziskais un morālais pagurums, gan arī apziņa, ka viņš tomēr (vēl) ir augstāka līmeņa nekā es. Rezuzltātā 3 likumsakarīgi smagi zaudējumi (kopējā gūto/zaudēto vārtu attiecība 3 spēlēs bija 3:21...) un beigās turnīrā ieņemtā 22. vieta, par kuru man bija gandarījums, jo galugalā tomēr izdevās tikt 24-iekā pa "aizmugures durvīm", un, ja es tomēr būtu iekļuvis 1. līgā, tad varēja gadīties, ka galugalā es būtu patrāpījies šajā pašā play-offā un rezultātā nokritis uz zemāku vietu (visi 4 1. līgas apakšgala spēlētāji šī play-off rezultātā nokrita uz zemākām vietām). Ja par pārējiem spēlētājiem, tad mani, protams, visvairāk priecēja abu manu kluba biedru, atļaušos teikt, visai negaidītā iekļūšana top 4. Sandim bija arī iespēja 1. reizi vinnēt LRT, šoreiz gan zaudējums finālā Lasmanim (bet gan jau nākamreiz...), Emīls todien vispār bija "monstrs" - tika 4-iekā jau pēc 1. līgas riņķa, savu pozīciju nosargāja arī 1/4 finālā, un, ja tā turpinās, tad gan jau pietuvosies arī top3, šoreiz godam nopelnīta 1. vieta junioru nominācijā. 3. palika vēl viens tagad jau regulārs mūsu "sparingpartneris" Laimītē E.Mucenieks, kurš bija tieši tas, kurš 1/2 fin. zaudēja jau minētajam S. Lagzdiņam bet sērijā par 3. vietu uzvarēja Emīlu. Tālāk sekos 4 turnīru sērija Rīgas Kultūru vidusskolā līdz pat nākamā gada februārim. link 1 comment|post comment

Pasaules tūres "mazais" posms Inčukalnā 20.09.2014 [Sep. 22nd, 2014|09:00 pm] [Tags | galda hokejs ] Sezonas 1. turnīrs vienmēr ir īpašs, it sevišķi tiem, kas visu vasaru ir cietušies un noilgojušies pēc GH (it sevišķi šovasar, kad tā arī nenotika tradicionālais turnīrs Inčukalnā), trenējušies un gatavajošies turnīram, nevis tiem, kuri uz to atbrauc "tikai kārtējā ķeksīša pēc". Pēc pagājušās szonas izdarīju pietiekami daudz secinājumu, nopirku jaunu galdu un trenējos +/- visu vasaru (kad nestrādāju, nedzēru vai nedarīju citas nebūtiskas lietas). Bez ierastajiem Laimītes treniņiem augusta beigās dažas reizes sparingoju S.K. Lagzdiņa, un kaut gan vairums spēļu pierādīja, ka mani pretinieki joprojām ir spēcīgāki, sapratu, ka uz kopējā pēcsezonas fona aina nebūt nebūs tik slikta un varu konkurēt ar vairumu citu pēc vasaras vairāk vai mazāk "ierūsējušo" spēlētāju. Turnīrā piedalījās 77 spēlētāji no Latvijas un tuvajām kaimiņvalstīm: bez mūsu ierastajiem draugiem no Lietuvas un Igaunijas (no turienes šoreiz gan bija tikai abi Saveļjevi) atbrauca arī daži vidēji spēcīgi un spēcīgi krievi (tai skaitā aktuālais Eiropas čempions Borisovs). Šoreiz iztika bez īpašas atklāšanas ceremonijas (kas sevišķi Inčukalnā parasti ir nopietna, iesaistot dažādus vietējā novada pašdarbības kolektīvus, bet dažiem spēlētājiem (tai skaitā man) tā liekas parāk laikietilpīgs un apnicīgs pasākums), mēs tikai noklausījāmies Latvijas himnu, un varējām sākt "dragāt". Grupā, pateicoties pasaules reitinga punktu piešķiršanas kārtības izmaiņām un savam ārkārtīgi neizteiksmīgajam sniegumam pagājušās sezonas beigās (abos pēdējos sezonas LR turnīros paliku 3.līgā...) biju izsēts kā 13., kas gan sevišķi nevarēja apgrūtināt manu uzdevumu - iekļūt starp 10 labākajiem, kas spēlē vienā no 2 augstākajām līgām. Sākumā gan zaudēju pirmās 4 spēles, ceturtā no tām bija pret manu aktuālo treneri E.Caicu, kurš mani "sapurināja", teikdams, ka ar šādu spēli es augstākajā divīzijā netikšu. Pēc tam sekoja 2 smagas un neizteiksmīgas bet vajadzīgās uzvaras pret apakšgala lietuviešiem (abās spēlēs savācos "izlīdu no 0:2), neplānoti viegla uzvara pret S.Krastu (ar viņu citreiz sanāk mocīties, bet šoreiz jau pēc 1. minūtes biju vadībā 3:0), un tad jau sākās cīņa ar maniem tiešajiem konkurentiem uz augstāko divīziju. Sīvās cīņās uzvarēju K.Zarinieku 4:3, pēc tam zaudēju Ilzei 1:2, vinnēju E.Ēdeli 4:2 (viņš pie savām nevieksmēm spītīgi vainoja galdu, pie kura spēlējām), vinnēju "lietuvieti" Valijevu 7:0 (viņš īpaši necentās, savukārt man ļoti labi "krita iekšā"), nospēlēju neizšķirti ar R.Kamzolu (viens no tiem starp 10 labākajiem izsētajiem "neveiksminiekiem", kuru man izdevās "izsist" cīņā par iekļūšanu augstākajā divīzijā) tad pārliecinoši zaudēju E. Muceniekam (kurš laikam bija ļoti noskaņots "ierādīt man vietu" pēc negatīvās bilances pret mani "Laimītes" treniņos). Pēc tam jau atkal sekoja 3 obligāti ņemamās spēles pret apakašgalu. Sīva ciņa bija tikai pēdējā no tām kur ar 4:3 vinnēju R.Strazdiņu (šis Skrundas puika man palika principiāls pretinieks pēc zaudējuma viņam pagajušājā gadā, kur pateicoties tam un ļoti nelaimīgai apstākļu sakritībai es netiku augstākajā līgā). Nākamā spēle man beidzot bija brīva, un es varēju gatavoties pēdējām cīņām pret 2 man ļoti neērtiem pretiniekiem: G. Ernšteinu un S.Kadakovski. Guntis pirms spēles man teica, ka viņam pēc vasaras pārtrakuma šodien īpaši "neiet", tomēr mani viņš atkal vinnēja ar 2:3. Tāds pats rezultāts man bija pret Kadakovski, turklāt izšķirošos vārtus es zaudēju tieši pēdējās sekundēs pret viņa "nāvējošo" kreiso. Zināju, ka tas ir viens no viņa trumpjiem, tomēr turēju aizsardzību ne gluži tā, kā vajag, pārāk paļaudamies, ka spriedzes dēļ viņš neiemetīs. Iemeta gan... Un pēc tam bija ļoti priecīgs, jo tas viņam garantējot vietu augstākajā, kamēr es biju ļoti dusmīgs un sašļucis, jo tieši šādā stulbā vietā es iespējams biju palicis 2. līgā. Tikai mazliet vēlāk izrādījās, ka šai spēlei pat nebija nozīmes,un abi laimīgi esam tikuši augstākajā. Augstākajā divīzija, kur tajā iekļuvušie spēlētāji spēlēja 2 (fināl)grupās. Tā kā par zināmu panākumu varēju uzskatīt jau iekļūšanu tajā, tad tur man vairs nebija ko zaudēt un varēju cīnīties bez lieka stresa par pēc iespējas augstāku vietu. Atis Sīlis mums pirms spēļu sākuma, teica, ka pēc puses spēļu visi vairāk vai mazāk kļūs par "skabenēm", un tā ir mūsu iespēja viņus vinnēt. Taču sanāca tā, ka par "skābeni" praktiski kļuvu es pats. 19 spēlēs tikai 4 neizšķirti un 1 uzvara (pēdējā spēlē pret tajā brīdī "sasļukušo" V.Smagaru) un pelnīta pēdējā vieta, kopvērtējumā 39. (2. augstākās divīzijas grupā A.Zhulyabin no Krievijas bija pamanījies iekrāt tikpat maz punktus, cik es, taču viņam bija sliktāka gūto/zaudēto vārtu attiecība). Nebiju īpaši noguris, ne fiziski, ne morāli (kas man traucēja pusfinālgrupā Maskavā, šogad martā), taču tik augstā līmenī spēlēju reti, tā kā ir vēl jākrāj pieredze. Šis turnīrs pierādīja, ka vasarā ieguldītais darbs nav bijis gluži velts, un deva motivāciju tālākiem sasniegumiem. Tagad jāturpina trenēties un jācenšas tikt augstākajā līgā katrā no LRT. Nākamais no tiem būs Ventspilī, jau 11. oktobrī. link 2 comments|post comment

navigation [ viewing | most recent entries ]