| LK 2014/2015 g. sezonas pirmais posms Ventspilī (11.10.2014) |
Oct. 16th, 2014|03:15 pm |
Jau iepriekš bija paredzams, ka šai turnīrā nesavāksies liels dalībnieku kvorums (katrā ziņā notiekti ne tāds, kāds bija Inčukalnā). Un šeit nav runa par vietējiem un Skrundas (kuriem šis arī loģiski sanāk tuvākais posms) spēlētājiem. "Slinki", protams, bija galvenokārt inčukalnieši un rīdzenieki, ar kuriem kopā savācās "tikai" viens minibusiņš. Arī mani tik tālu kratīties "piespieda" tikai vēl joprojām neiznīcināmais entuziasms un iespēja iztrūkstošā (tai skaitā augšgala un lejas augšgala) spēlētāju skaita dēļ iekļūt (vai vismaz nopietni cīnīties par iekļūšanu) augstākajā līgā.
Galugalā 50 spēlētāji tomēr savācās, kas bija pietiekams skaits, lai mēs pat spēlētu 3 līgās. Mani "rožainie" plāni par augstāko līgu aprāvās brīdī, kad uzzināju savas apakšgrupas sastāvu. Pasaules reitings un uz to balstītā "izloze" bija parūpējusies, lai mēs visi 4 BJC Laimīti pārstāvošie spēlētāji būtu vienā apakšgrupā, kas priekš manis automātiski nozīmēja 3 ļoti smagas spēles. Plus vēl tradicionāli neērtais E. Vītols un Lasmanis. Par kaut cik man ērtu pretinieku no augšgala varēja saukt tikai S. Kalniņu, taču arī viņam šoreiz zaudēju 1:4. Zaudēju arī visus 3 jau pieminētos "derbijus" (spēlēs ar R. Miglienieku un E. Liepiņu vēl bija diezgan sīva cīņa, kamēr pret Lagzdiņu bija jau tradicionāla sakāve). Arī E. Vītols mani sagrāva, vienīgi pret Lasmani nospēlēju neizšķirti, taču tam vairs nebija nozīmes. Protams, vinnēju visus spēlētājus, kas bija izsēti zem manis (tur vienkārši nebija kam zaudēt, kaut gan pret vienu jauno (laikam) vietējo pamocījos, uzvarot tikai ar 1:0), uzvarēju arī R. Kalniņu un paliku loģiskajā 7. vietā (kaut gan, ja būtu uzvarējis R. Miglinieku būtu ticis augtākajā, taču tā bija 1. spēle, kura man tradicionāli ir nervoza, un viņš kopš savas izgāšanās Inčukalnā ir izdarījis secinājumus un atguvis savu agrāko sniegumu).
Tā nu apņēmos cīnīties par top4 2. līgā, kurā bija palikuši arī tādas vietējās zvaigznes, kā R. Kamzols un A Žernovojs (to, kā viņus varēja "apiet" K.Ābols un E.Rācenāja, nevarēja saprast neviens). Šo mērķi arī izdevās piepildīt, zaudējot tikai šiem diviem + Valainim un nospēlējot neizšķirti ar G. Golonovu - to varētu nosaukt par vienīgo negribēti zaudēto punktu. Toties vinnēju gan A. Vītolu, gan tradicionāli sev neērto G. Ernšteinu (viņš gan savā blāvajā sniegumā todien likumsakarīgi vainoja apstākli, ka bija apslimis) un pēdējā sekundē strīdīgā situācijā arī E. Belševicu (viņš piekrita, ka iesistais "gols" praktiski līdz ar signālu jāskaita, par ko biju viņām ļoti pateicīgs, lai gan vēlāk izrādījās, ka tas neko neizšķīra ne man, ne viņam).
Rezultātā līgā ieguvu 3. vietu, kas deva iespēju pacīnieties play-offos ar 1. līgas apakšgalu un apsteigt viņus, tā uzlabojot savu vietu turnīrā. 1. kārtā man bija jācīnās ar K. Ābolu, pret kuru jau šogad spēlēju vienā play-offā (Latvijas čempionātā) par uzvaru... 3.līgā... Toreiz viņš uzvarēja, tāpēc paredzēju smagu cīņu un negaidīju, ka vinnēšu viņu jau 3 spēlēs (2;0; 4:3; 2:1). Acīmredzot palīdzēja "Laimītes" treniņos uzlabotā nostiprinātā aizsardzība un precīzāks uzbrukums. Šie abi faktori man palīdzēja arī nākamajā sērijā pret "vecmeistaru" A. Vītolu, turklāt ar viņu jau iepriekš biju spēlējis līgā, tādā veidā atceroties viņa uzbrukumu un tā viltīgās kombinācijas. Šajā sērijā pirmajā spēlē zaudēju, jo vēl nebiju pietiekami savācies un sakoncentrējies, pēc tam uzvarēju abas nākamās, tomēr zaudēju ceturto, kas nozīmēja, ka būs jāspēlē arī 5. (šajā gadījumā izšķirošā) sērijas spēle. Tajā jau biju satraucies, mazliet trīcēja arī rokas, tādēļ "negāja" tik labi uzbrukums, tomēr abi spēlējām ļoti uzmanīgi, likumsakarīgi pēc pamatlaika rezultāts bija 0:0. Pagarinājumā man paveicās un es iemetu "haļavu" (par ko es viņam arī atvainojos), līdz ar to diezgan līdzīgā sērijā uzvara 3-2 (2:4; 2:1; 4:3pag.; 1:2; 1:0pag.). Tai brīdī jau jutos izpildījis savu maksimumu, un uz pēdējo play-off sēriju izgāju tikai formalitātes pēc, ņemot vērā, ka tajā man bija jāspēlē pret vēl neseno izlases spēlētāju R. Kamzolu, pret kuru varu saņemties 1 spēlē, bet sērijā parādīt vērā ņemamu pretestību man traucēja gan jau tajā brīdī iestājies fiziskais un morālais pagurums, gan arī apziņa, ka viņš tomēr (vēl) ir augstāka līmeņa nekā es. Rezuzltātā 3 likumsakarīgi smagi zaudējumi (kopējā gūto/zaudēto vārtu attiecība 3 spēlēs bija 3:21...) un beigās turnīrā ieņemtā 22. vieta, par kuru man bija gandarījums, jo galugalā tomēr izdevās tikt 24-iekā pa "aizmugures durvīm", un, ja es tomēr būtu iekļuvis 1. līgā, tad varēja gadīties, ka galugalā es būtu patrāpījies šajā pašā play-offā un rezultātā nokritis uz zemāku vietu (visi 4 1. līgas apakšgala spēlētāji šī play-off rezultātā nokrita uz zemākām vietām).
Ja par pārējiem spēlētājiem, tad mani, protams, visvairāk priecēja abu manu kluba biedru, atļaušos teikt, visai negaidītā iekļūšana top 4. Sandim bija arī iespēja 1. reizi vinnēt LRT, šoreiz gan zaudējums finālā Lasmanim (bet gan jau nākamreiz...), Emīls todien vispār bija "monstrs" - tika 4-iekā jau pēc 1. līgas riņķa, savu pozīciju nosargāja arī 1/4 finālā, un, ja tā turpinās, tad gan jau pietuvosies arī top3, šoreiz godam nopelnīta 1. vieta junioru nominācijā. 3. palika vēl viens tagad jau regulārs mūsu "sparingpartneris" Laimītē E.Mucenieks, kurš bija tieši tas, kurš 1/2 fin. zaudēja jau minētajam S. Lagzdiņam bet sērijā par 3. vietu uzvarēja Emīlu.
Tālāk sekos 4 turnīru sērija Rīgas Kultūru vidusskolā līdz pat nākamā gada februārim. |
|