| Pasaules tūres "mazais" posms Inčukalnā 20.09.2014 |
Sep. 22nd, 2014|09:00 pm |
Sezonas 1. turnīrs vienmēr ir īpašs, it sevišķi tiem, kas visu vasaru ir cietušies un noilgojušies pēc GH (it sevišķi šovasar, kad tā arī nenotika tradicionālais turnīrs Inčukalnā), trenējušies un gatavajošies turnīram, nevis tiem, kuri uz to atbrauc "tikai kārtējā ķeksīša pēc". Pēc pagājušās szonas izdarīju pietiekami daudz secinājumu, nopirku jaunu galdu un trenējos +/- visu vasaru (kad nestrādāju, nedzēru vai nedarīju citas nebūtiskas lietas). Bez ierastajiem Laimītes treniņiem augusta beigās dažas reizes sparingoju S.K. Lagzdiņa, un kaut gan vairums spēļu pierādīja, ka mani pretinieki joprojām ir spēcīgāki, sapratu, ka uz kopējā pēcsezonas fona aina nebūt nebūs tik slikta un varu konkurēt ar vairumu citu pēc vasaras vairāk vai mazāk "ierūsējušo" spēlētāju.
Turnīrā piedalījās 77 spēlētāji no Latvijas un tuvajām kaimiņvalstīm: bez mūsu ierastajiem draugiem no Lietuvas un Igaunijas (no turienes šoreiz gan bija tikai abi Saveļjevi) atbrauca arī daži vidēji spēcīgi un spēcīgi krievi (tai skaitā aktuālais Eiropas čempions Borisovs). Šoreiz iztika bez īpašas atklāšanas ceremonijas (kas sevišķi Inčukalnā parasti ir nopietna, iesaistot dažādus vietējā novada pašdarbības kolektīvus, bet dažiem spēlētājiem (tai skaitā man) tā liekas parāk laikietilpīgs un apnicīgs pasākums), mēs tikai noklausījāmies Latvijas himnu, un varējām sākt "dragāt".
Grupā, pateicoties pasaules reitinga punktu piešķiršanas kārtības izmaiņām un savam ārkārtīgi neizteiksmīgajam sniegumam pagājušās sezonas beigās (abos pēdējos sezonas LR turnīros paliku 3.līgā...) biju izsēts kā 13., kas gan sevišķi nevarēja apgrūtināt manu uzdevumu - iekļūt starp 10 labākajiem, kas spēlē vienā no 2 augstākajām līgām. Sākumā gan zaudēju pirmās 4 spēles, ceturtā no tām bija pret manu aktuālo treneri E.Caicu, kurš mani "sapurināja", teikdams, ka ar šādu spēli es augstākajā divīzijā netikšu. Pēc tam sekoja 2 smagas un neizteiksmīgas bet vajadzīgās uzvaras pret apakšgala lietuviešiem (abās spēlēs savācos "izlīdu no 0:2), neplānoti viegla uzvara pret S.Krastu (ar viņu citreiz sanāk mocīties, bet šoreiz jau pēc 1. minūtes biju vadībā 3:0), un tad jau sākās cīņa ar maniem tiešajiem konkurentiem uz augstāko divīziju. Sīvās cīņās uzvarēju K.Zarinieku 4:3, pēc tam zaudēju Ilzei 1:2, vinnēju E.Ēdeli 4:2 (viņš pie savām nevieksmēm spītīgi vainoja galdu, pie kura spēlējām), vinnēju "lietuvieti" Valijevu 7:0 (viņš īpaši necentās, savukārt man ļoti labi "krita iekšā"), nospēlēju neizšķirti ar R.Kamzolu (viens no tiem starp 10 labākajiem izsētajiem "neveiksminiekiem", kuru man izdevās "izsist" cīņā par iekļūšanu augstākajā divīzijā) tad pārliecinoši zaudēju E. Muceniekam (kurš laikam bija ļoti noskaņots "ierādīt man vietu" pēc negatīvās bilances pret mani "Laimītes" treniņos). Pēc tam jau atkal sekoja 3 obligāti ņemamās spēles pret apakašgalu. Sīva ciņa bija tikai pēdējā no tām kur ar 4:3 vinnēju R.Strazdiņu (šis Skrundas puika man palika principiāls pretinieks pēc zaudējuma viņam pagajušājā gadā, kur pateicoties tam un ļoti nelaimīgai apstākļu sakritībai es netiku augstākajā līgā). Nākamā spēle man beidzot bija brīva, un es varēju gatavoties pēdējām cīņām pret 2 man ļoti neērtiem pretiniekiem: G. Ernšteinu un S.Kadakovski. Guntis pirms spēles man teica, ka viņam pēc vasaras pārtrakuma šodien īpaši "neiet", tomēr mani viņš atkal vinnēja ar 2:3. Tāds pats rezultāts man bija pret Kadakovski, turklāt izšķirošos vārtus es zaudēju tieši pēdējās sekundēs pret viņa "nāvējošo" kreiso. Zināju, ka tas ir viens no viņa trumpjiem, tomēr turēju aizsardzību ne gluži tā, kā vajag, pārāk paļaudamies, ka spriedzes dēļ viņš neiemetīs. Iemeta gan... Un pēc tam bija ļoti priecīgs, jo tas viņam garantējot vietu augstākajā, kamēr es biju ļoti dusmīgs un sašļucis, jo tieši šādā stulbā vietā es iespējams biju palicis 2. līgā. Tikai mazliet vēlāk izrādījās, ka šai spēlei pat nebija nozīmes,un abi laimīgi esam tikuši augstākajā.
Augstākajā divīzija, kur tajā iekļuvušie spēlētāji spēlēja 2 (fināl)grupās. Tā kā par zināmu panākumu varēju uzskatīt jau iekļūšanu tajā, tad tur man vairs nebija ko zaudēt un varēju cīnīties bez lieka stresa par pēc iespējas augstāku vietu. Atis Sīlis mums pirms spēļu sākuma, teica, ka pēc puses spēļu visi vairāk vai mazāk kļūs par "skabenēm", un tā ir mūsu iespēja viņus vinnēt. Taču sanāca tā, ka par "skābeni" praktiski kļuvu es pats. 19 spēlēs tikai 4 neizšķirti un 1 uzvara (pēdējā spēlē pret tajā brīdī "sasļukušo" V.Smagaru) un pelnīta pēdējā vieta, kopvērtējumā 39. (2. augstākās divīzijas grupā A.Zhulyabin no Krievijas bija pamanījies iekrāt tikpat maz punktus, cik es, taču viņam bija sliktāka gūto/zaudēto vārtu attiecība). Nebiju īpaši noguris, ne fiziski, ne morāli (kas man traucēja pusfinālgrupā Maskavā, šogad martā), taču tik augstā līmenī spēlēju reti, tā kā ir vēl jākrāj pieredze.
Šis turnīrs pierādīja, ka vasarā ieguldītais darbs nav bijis gluži velts, un deva motivāciju tālākiem sasniegumiem. Tagad jāturpina trenēties un jācenšas tikt augstākajā līgā katrā no LRT. Nākamais no tiem būs Ventspilī, jau 11. oktobrī. |
|