| Par pēdējā laika turnīriem |
Feb. 15th, 2015|10:45 pm |
Rīgas Kauss
Ņemot vērā šī turnīra lielumu un nozīmīgumu un to, ka turnīra organizatora brigādi šoreiz atkal vadīja S. Kalniņš, iepriekšējā dienā turnīra sagatavošanas darbs prasīja krietni ilgāku laiku kā parasti, taču tam nevajadzēja atstāt būtisku ietekmi uz rezultātu... Savā gupā biju izsēts pat kā 7., kas, ņemot vērā to, ka uz 1/2fināla grupu iziet 8 spēlētāji, nozīmēja , ka man stabili vajadzētu iziet uz to, bet...Daudz ko izšķīra jau pirmās 3 spēles, kurās nepārliecinoši uzvarēju mazo A. Novičonoku (4:0), nervozi spēlējot, nenoturēju uzvaru pret H. Brenguli (2:2) un E. Jemeļanovu (2:3). Pēc tam saņēmos, uzvarēju gan A. Vītolu, gan ukraiņu jauno talantu R. Ignatenko, kurš bija mūsu grupas uzvarētājs (abās spēlēs 4:1), zaudēju tikai ar 3:5 M. Špivakoskim (UKR) un 4:5 J. Dyrakam (CZE)... Spēle ar manu galveno konkurentu A. Knaziuku (BLR) izvērtās par īstu trilleri - sākumā, nekādi nevarēdams nosegt viņa vienu galveno kombināciju, nonācu zaudētājos ar 0:6, tad saņēmos, un īsā laika atspēlējos uz 5:6, viņš atkal panāca 5:7, es iemetu 6. vārtus, taču pēc tam viņš iemeta vēl astotos, turklāt pamanijās uzvarēt arī A. Vītolu, un noslēgumā sanāca tā, ka Andrejam bija vienāds punktu skaits ar mani, un visu izšķīra šī savstarpējā spēle. Tā nu sanāca, ka, lai iekļūtu 1/2finālgrupā, man pietrūka burtiski vieni vārti kādā no pareizajām spēlēm...
Mēģināju noskaņoties uz spēli 2. līgā, kur, paskatoties uz sastāvu, uzskatīju, kam man nebūtu jabūt problēmām iekļūt tās top3, pat būt pirmajam. Taču realitāte. pierādīja kaut ko citu, klāt nāca arī no organizēšanas iekrātais nogurums, un noslēgumā (kārtējo reizi) sanāca pieticīgā 94. vieta...
Rīgas Čempionāts
Reizi sezonā, janārī notiek īpašs Latvijas reitinga turnīrs, kurā, it kā balstoties uz vacajām tradīcijām, nenotiek play-off mači, tos aizstāj dažādi (s. Kalniņa) jaunievedumi un eksperimenti. Viens no tādiem (kas nostiprinājies jau 3. sezonu pēc kārtas) ir pagarinājumu spēlēšana visos turnīra posmos neizšķirta rezultāta gadījumā pēc spēles beigu signāla (gluži kā ledus hokejā). Ir spēlētāji, kuriem tas nepatīk (gk. tāpēc, ka būtiski paildzina kopējo tunīra ilgumu (vismaz par kādu 1,5)), taču man patīk pagarinājumi, un es tos ATBALSTU: 1) atšķirībā no ledus hokeja (kur es joprojām nesaprotu ITHF motivāciju tos ieviest), galda hokejā daudz retāk neizšķirtās spēles tiešām bijušas starp konkrētā brīdi vienlīdzīgiem spēlētājiem. Neskaitāmas reizes gadās, ka vajāks spēlētājs uz veiksmes, haļavu vai citu faktoru ietekmē sākumā iegūst vairāku vārtu pāsvaru, un objektīvi stiprākajam vai konkrētajā mačā labākajam ar lielākam vai mazākām pūlēm izdodas noslēguma izraut neizšķirtu, taču ne pelnīto uzvaru. Pagarinājumi šādā situācijā ļauj noskaidot, kurš tad īsti bija pelnījis uzvarēt un šādā ziņā reabilitēties, iegūstot papildus punktu pār savu konkrēto konkurentu; 2) kad 2 spēlētājiem ar vienādu punktu skaitu izšķiras konkrētā vieta grupas vai līgas tabulā, ja savstarpējā spēlē arī ir bijis neizšķirts, vietu nosaka pēc gūto/zaudēto vārtu starpības (ja tā ir vienāda, tad pēc gūto vārtu skaita), kas daudzos gadījumos nav objektīva - viens spēlētājs ir sagrāvis visus iesācējus un vājākos konkurentus ar 10:0, 12:1, 9:2 utt., kamēr otrs ir bijis tolerantāks, vairāk atpūties vai mēģinājis kaut ko patrenēt, un rezultāti pret šiem pašiem spēlētājiem viņam ir bijuši 4:1; 5:2 vai pat 3:2. Nobeigumā 1. spēlētājs būs augstāk, kamēr 2. zemāk, kaut gan objektīvi varbūt pat bija pelnījis būt augstāk. Turnīri ar pagarinājumiem izlēdz šādu situāciju, jo katrā spēlē kāds būs uzvarētājs, līdz ar to parādot, kurš konkrētajā spēlē un turnīrā ir bijs labāks; 3) lai arī pagarinājumi tiešām "ievelk tunīru" laika izteiksmē, tie ļauj kaut uz brīdi atpūsties pārējiem spēlētājiem, kas it sevišķi nozīmīgi ir līgu laikā un vecākiem un fiziski nogurušākiem spēlētājiem.
Par turnīru. Pat kārtējo reizi nezaudējot G. Bulam un E. Jemeļjanovam (2:3 un 1:3) es nebūtu savā grupā ticis ne augstāk, ne zemāk par 7. vietu, kuru ieņēmu - augstākā līga manā grupā šoreiz nebija aizsniedzama arī ar 5 zaudējumiem (normālā tunīrā ar 10, šajā ar 15 (14) zaudētiem punktiem), ar ko parasti pietiek. Savukārt līgā... 2. līga atkal bija salīdzinoši spēcīga par ko liecina gan uzvārdi (S. Kalniņš, R. Miglinieks, Ilze Z.-T., A. Vītols un S. Kadakovskis) gan ļoti blīvie rezultāti. Spēlēju pat it kā labi, taču daudz zaudēju līgas apakšgalam - R. Strazdiņam, tam pašam G. Bulam, G. Paķei... Zaudējumi šādiem spēlētājiem man nav saprotami un piedodami. E. Belševicam man nav kauns zaudēt (tas ik pa laikam arī notiek), taču man ir kauns par veidu, kādā šoreiz viņam zaudēju - ielaist 3 vienādas un ķeramas kombinācijas ir tikapt nepiedodami. Pieskaitot kaut vai šos 12 zaudētos punktus, es, pateicoties blīvajiem rezultātiem es būtu 4. un varētu iesaistīties miniapļa tunīrā pat par augstāku vietu. Šoreiz atkal jāsamierinās ar pieticīgo 13. vietu līgā un 37. kopumā... Vismaz prieks par Sandi K. Lagzdiņu, kurš, pateicoties īpatnējajai play-offus aizstājošajai miniapļu sistēmai, spēja ielauzties zvaigžņotajā tunīrā starp saviem teneneriem E. Caicu un A. Sīli.
Latvijas kausa 3. posms Rīgā 14.02.2015
Pirms turnīrā, iepriekšējā dienā krāmējot galdus, spriedām, ka būs maz dalībnieki un msalīdzinoši maza konkurenece. Kā izrādījās, tas man atkal nāca par sliktu. Grupā tradicionāli zaudēju 1. spēli A. Kalniņam ar trīcošām rokām spēlē, kurā no viņa bija jāņem vismaz punkts. Tāpat zaudēju visiem favorītiem, izņemot A. Vītolu, un - kas pats katastrofālākais arī progresējošajam "Laimītim" A. Gusevam un savam tradicionālajam pāridarītājam G. Bulam. Uzvarēju arī E. Belševicu (kurš beigās pamanījās iekļūt augstākajā līgā), taču beigās ar 10 punktiem paliku... 3. līgā... Salīdzinājumam C apakšgrupā pēdējais spēlētājs uz 2. līgu izgāja ar 9 punktiem, D grupā ar 8, A- pat ar 6...
Protams neobjektīvi, bet tāds dažkārt ir galda hokejs. Bet Aldis, protams, malacis, nekādi šoreiz nemācēju nosegt viņa kreiso.
3. līgā spēlēt protams nebija nekādas motivācijas, dusmu uzplūdā pēc līgas pat apsvēru vienkārši nespēlēt un atpūsties pirms galdu novākšanas. Tad nolēmu galīgi nesabojāt turnīru un nospēlēt tās spēles. Spēlēju pārsvarā bez iedvesmas un sēdus, uzvarēju manuprāt līgas galvenos favorītus R. Strazdiņu, M. Kamzolu un D. Zariņu, taču zaudēju S. Bezenkovam un (kas PATS NESAPROTAMĀKAIS) viņa draugam A. Išcenko (vienkārši katastrofāli nevarēju viņiem iemest), kādēļ galarezultātā līgā paliku 2., izejot pret... G. Bulu. Sērija pierādīja, ka es tomēr esmu spēcīgāks (ko arī viņš pats atzina), uzvarot pārliecinoši ar 3:0 (lai gan 2 spēlēs bija vajadzīgi pagarinājumi). Tālāk izgāju pret M. Kamzolu, pret kuru man nekad nav bijušas īpašas problēmas, uzvarēju pirmās 2 spēles un tad... sagrāva mani trešaja ar 6:1, pie tam tā bļaustoties, ka uzvilka arī mani. Ceturtajā jau biju vadībā ar 3:1, taču viņš pamanījās atspēlēties, uzvarot arī pagarinājumā, tā iedragājot manu "pagarinājumu speciālista" imidžu. Piektajā spēlē nospēlēju pēc labākajiem play-off paraugiem, visu spēli spēlēot pārliecinoši un mierīgi, iegūstot un turot 1:0 pārsvaru, kamēr Matīsa spēlē bija jūtama nervozitāte un stress, kas atsaucās arī viņa uzbrukumos - tie daudzreiz bija haotiski un neprecīzi. Tā arī nosargāju šo uzvaru, kā teica A. Žernovojs: "paņēmu uz pieredzīti." Pēdējais manā 2./3. līgas play-off pretinieku sarakstā bija vēl viens ventspilnieks E. Arhinovičš. Arī pret viņu diezgan mierīgi paņēmu pirmās 2 spēles taču tad zaudēju pārējās 3 pagarinājumos, pēdējo pamanīdamies "izlaist" no 3:0...
Galarezultātā 38. vieta un MURGAINĀKAIS turnīrs manā karjerā. Pēc spēlēm, krāmēdams galdus, lādējos uz sevi, A. Zaharovu (labi ka viņš par to tikai gardi pasmējās) un vēl dažiem citiem, meklēdams apstākļus vispirms ārējos apstākļos, pēc tam tur, kur tie bija jāmeklē - pašam sevī... Galvenie secinājumi - ne jau mani pretinieki uzvarēja, bet ES PATS (pa lielam) zaudēju daudzas spēles un līdz ar to sabojāju visu turnīru. Teiciens - viss ir tavā galvā - lieliski norāda uz manām lielākajām problēmām šajā sakarā. Ir spēlētāji, kuri ikdienā netrenējoties, taču esot ar stabilu psihi un domājošu galvu bez problēmām var iekļūt top12-15 praktiski katrā turnīrā. Un ir spēlētāji, kuri pat katru dienu "atradāgājot" pāris stundas pie galda automātiskās kombinācijas, bet turnīros, spēlējot nedomājot un uz emocijām, paliek kaut kur 2. līgā... Man pa lielam šobrīd pietrūkst gan viena, gan otra. Tāpat pārdomas vērts ir fakts, ka ļoti daudzas spēles noslēdzu uz neizšķirtu vai pat zaudēju, kurās atrados vadībā ar 2:0 un pat 3:0, kamēr pats šādās situācijās ļoti bieži esmu praktiski padevies... Vēl konstatēju, ka pārāk daudz man ir t.s. neērtie pretinieki, kuri (vismaz pēc reitinga) ir ar mani vienāda līmeņa vai pat zemāki. Viņi būtu jāuzvar bez liekām problēmām, nevis kārtējo reizi viņu dēļ jāpaliek zemākās līgās...
Acīmredzot NEVARU es sasniegt nopietnus panākumus bez tām 2h treniņa dienā (un KATRU dienu), tāpat būs jāmeklē veidi kā sakārtot savu galvu (pārrunas, konsultācijas ar citiem spēlētājiem un speciālistiem utt...). Ja tas nelīdzēs, tad pie tikpat neveiksmīga turnīra (kaut vai pēc mēneša Valmierā), esmu apņēmies praktiski beigt karjeru. Nav jēgas ieguldīt laika, finanšu u.c. resursus, lai kārtējo sezonu kultos ap Latvijas reitinga 30.-40. vietu. Nākamā būs mana jubilejas (10.) sezona, un ir jādara viss, lai to nospēlētu godam bez kārtējiem sirdsapziņas pārmetumiem. |
|