Vienīgais Labais

Interesants tests, pēc kura ļoti vienkārši var pārbaudīt, vai filma ir/nav centrēta uz vīriešiem: http://bechdeltest.com/

Jāuzdod trīs pavisam vienkārši jautājumi:
1. Vai filmā ir vismaz divas sievietes, kurām ir vārdi?
2. Vai viņas savā starpā sarunājas?
3. Vai viņu saruna ir par kaut ko citu nevis par kādu vīrieti?

Protams, kā jebkas, kas ir ļoti vienkāršs, tests neatrisina nevienu problēmu un nav nekāds maģiskais līdzeklis. Bet vismaz man sniedz iespēju paskatīties no interesanta rakursa uz lietām.

Ja es pareizi saprotu, tad mums politika ir kļuvusi par tikai un vienīgi nacionālu jautājumu?

Haosā vienmēr var atrast kādu likumsakarību.

"You read to learn, you play games to improve. That means writers have to create themes because they are presenting ideas. Game designers, in contrasts, create tests because we are building skills." |Mark Rosewater|

Par spīti acīmredzama loģiska izskaidrojuma trūkumam, praktiski tomēr ir pierādījies, ka dodoties uz rietumiem ODRISVLJŠ* ir daudz smagāks nekā dodoties uz austrumiem.

Un vispār, par šo fenomenu domājot, nonācu pie savdabīgas atziņas: par spīti tam, ka fiziski tas nav iespējams (jo neesmu apbraucis apkārt visai pasaulei), tīri intuitīvi ir sajūta, ka dzīves laikā esmu vairāk devies uz austrumiem, nekā uz rietumiem.


_________
* - http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?r=10331062&q=jet%20lag&cid=359236&g=2

Uznāca pārdomas par produktivitāti, atkarībā no pavadītā laika tualetē, atkarībā no čurāšanas metodes, un nolēmu šim jautājumam pieiet ar zinātniecisku metodi.

Poll #19633 Es čurāju
Open to: All, results viewable to: All

Es čurāju

Ārprāts! 2013. gads jau sen kā rit pilnā sparā, bet es te vēl ne reizi neesmu neko ierakstījis.

Esmu sācis pāreju uz Apple (jau kādu laiku nokia esmu aizstājis ar iPhone, un tikko kā iegādājos Macbook). Bet process vēl nav noslēdzies (piemēram pašlaik rakstu no sava vecā PC laptopa). Cik nu līdz šim esmu strādājis ar Mac, radies priekšstats, ka izstrādātāji ir paredzējuši vienu veidu, kā ar OS darboties, ko lietotāji tad lielākā vai mazākā mērā izmanto. Viens piemērs ir iTunes, ar ko ir nācies saskarties jau iepriekš, un ar to pieredze nebija pārāk laba. Tas ir - es sapratu, kā izstrādātāji vēlas, lai es lietotu programmu, bet tas kategoriski nesakrita ar manām paražām, un es neatradu arī veidu, kā programmu pielāgot manām vēlmēm. Rezultāts - darīju visu iespējamo, lai izvairītos no iTunes lietošanas (priekš iPod izmantoju floola, priekš iPhone - ieslēdzu iTunes tikai un vienīgi kad pieslēdzu iPhone pie datora - tas ir ne biežāk kā reizi mēnesī).

Tātad jautājums tāds - vai man pašlaik censties atrast veidu kā pielāgot jauno Macbook maniem datora lietošanas paradumiem, vai tieši otrādi - atmest savus paradumus (piemēram: "show desktop") un veidot jaunus balstoties uz Mac iespējām?

Un kā vislabāk uzzināt par tām iespējām? Varbūt ir kāds labs un īss video kas norāda galvenos Mac arhitektūras principus?

Beidzies piens, tāpēc šorīt brokastīs dzēru tēju (no Latvijā pirktiem maisiņiem, tie paši labākie, bet tas cits stāsts).

Jau īsi pēc pusdienlaika sāka mākties virsū miegs. Šausmas.

Jānopērk sarkans džemperis.

Jūtos nedaudz apdalīts, ka tiki tagad (jau cienījamā vecumā) esmu atklājis komiksus. Agrā bērnībā tādi vispār nebija pieejami, bet kad kaut kad 90-o vidū parādījās, tad, laikam Disney komiksu iespaidā, kaut kā nelikās nekas aizraujošs.

Watchmen vispār ir viens no labākajiem literārajiem darbiem, ko esmu lasījis, neatkarīgi no žanra un formāta.

Nu redz un tai retajā reizē, kad esmu nolēmis apskatīties, kas pie SCibas apvāršņiem parādījies - draugu liste nestrādā. Rāda erroru.

A nē, nu jau pēkšņi atkal strādā.

Bet nu pasūdzēties jau tāpat var. To vieglāk izdarīt, nekā uzrakstīt garu un viedu rakstu, kas kavējas pārdomās par to, kā izjūtu nosodījumu no citiem tautiešiem par to, ka neesmu gana patriotisks, jo nedzīvoju Latvijā. Nekas, to nākamreiz.

UPD: kaut kas ar to kodu SCibai tomēr nav kārtībā. Ieraksts ierakstījās, bet errors arī izleca ārā.

UPD 2: nekas, jāiet apskatīties, kas jauns pie tiem apvāršņiem tad ir.

Nez, Reinikam vēl joprojām nav draudzenes?

Mocarts: "All this fires my soul, and provided I am not disturbed, my subject enlarges itself, becomes methodised and defined, and the whole, though it be long, stands almost finished and complete in my mind, so that I can survey it like a fine picture or a beautiful statue at a glance. Nor do I hear in my imagination the parts successively, but I hear them as it were, all at once... What a delight this is I cannot tell!"

Esmu tik ļoti pieradis ikdienā šķirot atkritumus, ka saskaroties ar vienu miskasti jūtos nedaudz apjucis.

Tikko kā izmantoju "Oliņ, boliņ...", lai izlemtu, ko ēst.

Lūk nospīdēja! Nākamnedēļ redzēšu gan TEED (jau atkal!), gan Miike Snow! Lieliski!

Un starp citu - būt mākoņos nav nemaz tik labi. Nu vismaz - snowojot. Man beidzās ar to, ka neatceros, kā dabūju smadzeņu satricinājumu. Bet nu vismaz bija iespēja aizbraukt apskatīties CERN pārējās dienās, kurās vairs nevarēja doties uz kalnu.

Tas īsti nebija fiziskā spēka dēļ. Protams, Konstantīns nebija nekāds Apolons. Bet tās pāris vasaras, kuras savos agrajos padsmit viņš bija pavadījis laukos pie vecmāmiņas, diendienā skraidot ar sētas biedriem svaigā gaisā, regulārās un pamatīgās ēdienreizes, uz kurām vecmāmiņa tik ļoti uzstāja, kā arī īslaicīgais periods universitātē, kurā viņš veltīja divus savas pārpildītās nedēļas vakarus salsas stundām, nebija bez rezultāta. Viņš mierīgi varētu dominēt pār sievieti vai bērnu. Ar rūpīgu sagatavošanos, viņš pat varētu pieveikt pieaugušu vīrieti, pieņemot vidusmēra miesasbūvi un nekādu iepriekšēju cīņas pieredzi.

Nē, viņš nevarētu izturēt to neizbēgamo nosodījumu viņu acīs. To riebumu, ko viņi pret viņu izjustu. Tas arī bija galvenais iemesls kāpēc viņa suns bija vienīgais, kuram nācās piedzīvot viņa fizisko vardarbību, viņa sadistisko tieksmi kādu sodīt, dominēt, apspiest. Likt kādam justies mazam, neaizsargātam, nolemtam.