Vienīgais Labais - Mūzikas skaņas

Sanāca man vakar būt uz latviešu pirmizrādi. Bija arī pāris interesanti novērojumi.

Kopumā man patika - uztaisīts jau samērā grandiozi.

Pirmais ko pamanīju bija hot-dogu stendi - no kā secinām, ka pasākums ir tik pat cienījams kā dziesmu svētki.

O, aplausi - uz skatuves uznākusi Maška Naumova. Tautai jau patīk. Tautai neinteresē viņas izrūna. Man gān māzliet smiekligi palīka. Nākamais moments - Lilī un Reinis Lauriks, kas dzied par saviem saldajiem 16 un 17 (gaidīju, kad viņš noliksies ar savu riteni, ko gandrīz arī izdarīja, gaidīju arī, kad beigās sāks dziedāt dienas kā dienas...). Ticamības moments kaut kur figurē. Protams, latvieši jau nevar kā krievi (krievu trupā bērni daudz maz atbilda saviem skatuves vecumiem un, kas ir vēl svarīgāk, spēja tīri nodziedāt arī daudzbalsīgas vietas), tapēc arī Fricis (vai Kurts, vairs neatceros) 14 jau ir ar balss lūzumu, utt.

Patīkams pārsteigums bija Rēzija Kalniņa, kas apgāza manus uzskatus par latviešu dziedošajiem aktieriem (Žagaram gan tas tik labi neizdevās).

Bija kādas 2, 3 oriģināldziesmas, no kurām tikai vienai es redzēju reālu iemelsu. Izskatās, ka kāds atkal atstrādā honorāru.

Bet nu protams - vakara nagla. Admirāļa kalps, neatceros, kā sauca, pārliecināts fašists (vismaz uz anšlusa laiku) iet piekārt 3. Reiha karogu. Un tad es gandrīz sāku skaļi smieties - viņš karogu piekāra otrādi - nevis ar kāšu krustu, bet ar pērkonkrustu.

Principā, iesku visiem apskatīties, ir par ko pasmieties, ir arī daudz labu momentu. 4 ar 1/2 vairogdziedzeri mūziklam.

Vēl kas - starpbrīdis 30 minūtes. Protams, ka atkal hot-dog stendi. Un kāds prieks bija, ka pēc trešā zvana neņemot vērā, ka daudzi vēl stūma ģīmī izdzisa gaismas. Suckers! ([sa`k:z])