kristucs

"Viņa skaidri zināja, ko es šeit daru, ko šobrīd nododu. Mazo pasauli tur lejā, ko viņas abas bija radījušas no savāktām paliekām, salauztiem fragmentiem. Kurā viņas saķērās rokās un skaļi dziedāja kā pamesti bērni, kas iedrošina sevi tumšajā mežā. Tajā pasaulē nebija mierinājuma, nebija skaistuma, tikai izlikšanās. Tomēr es zināju, ka viņa saskata to visu pretējā gaismā – tur lejā atrodas īstā dzīve, kurpretī šī ir tikai izsmalcināta šarāde." DF

"Tāpēc, ka gudrība nesastāv tikai no zināšanām par to, ko vajag un drīkst darīt, - to veido arī zināšanas par to, ko būtu iespējams un arī ko labāk nevajadzētu darīt." UE

"Galva griezās, ja acis bija aizvērtas, toties sāpēja, ja tās turēja vaļā.- Jaukas divas iespējas." DF

"Viņas pelēkās acis ar sīkajām saules krunciņām lūkojās taisni uz priekšu, viņa tīšuprāt bija pārkārtojusi mūsu attiecības, un vienu mirkli man šķita, ka es viņu mīlu. Bet es esmu lēns domātājs un pilns ar iekšējiem noteikumiem, kas piebremzē manu iekāri." FSF

"Kad man bija pieci gadi pasaule bija neizmērojama. Kad man bija trīspadsmit, tā man likās daudz mazāka, daudz netīrāka un nomācoši paredzama. Tagad tā joprojām ir juceklīga, taču atkal - lai gan citādā veidā - tikpat sarežģīta kā bērnībā.
Kļūdama vecāka, es brīvprātīgi esmu izvēlējusies zināmus ierobežojumus. Es vairs nespēju sākt no sākuma. Iemācīties jaunu amatu. Apkarot savu personību. Apgūt dīzeļmotoru." PH

"Tomēr patiesībā viņa vēlējās būt kaut kas. Atklāt sevī īstu talantu, kas bagātinātu apkārtējo pasauli. Tas bija viņas noslēpums. Ka viņa atdotu nezin ko, lai līdzinātos viņam ar visiem viņa talantiem. Acīmredzami parastam cilvēkam šķiet tik apnicīgi lolot godkāri un tikt uzskatītam par kaut ko īpašu." DF

"Droši vien pat šajā pēcpusdienā bija gadījušies brīži, kad viņa gandrīz sadragāja viņa sapņus, - un pie tā vajadzēja vainot nevis sievieti, bet pārmērīgo dzīvotspēju, ar kādu bija apveltīta viņa ilūzija. Ilūzija guva virsroku pār itin visu. Viņš bija atdevies savai ilūzijai, kaislīgi veidodams to tālāk, kā ligzdu izklādams to ar visām košajām putnu spalvām, ko vējš nesa viņam garām. Lai cik daudz arī nebūtu uguns un svaiguma, tie tomēr nespēja sacensties ar visu, ko cilvēks sakrājis savā rēgu apsēstajā sirdī." FSF

"Viņš pat nebija uzticējis viņai savu patieso dzīves stāstu. Kas viņai būtu jāatceras, ja viņš bija slēpis tik daudz? Vai viņa jelkad spēs viņu izprast, ja ieguvusi savā rīcībā tik daudzus jaunus bilžu mīklas gabaliņus? Bet viņš jau to patiesībā nebija vēlējies. Tikai šā iemesla pēc viņa nebija spējusi viņam palīdzēt. Ikviens vīrietis nogalina to, ko mīl. Tā esot teicis Oskars Vailds.
-Kāpēc ikviens vīrietis nogalina to ko mīl? – viņa bija jautājusi viņam dienā, ko abi pavadīja Dantes skatu laukumiņā. – Es nesaprotu. Kāpēc jānogalina tas, ko mīli?
Viņa balss klusais maigums. Pat šobrīd viņa spēja saklausīt viņa balsi, skaidru, bet klusu – cilvēkam nācās pārtraukt visu citu un pieliekties tuvāk, lai sadzirdētu. – Tu to nogalini, pirms tas nogalina tevi.
Bet viņš maldījās. Tas bija aplam, aplam, aplam. Viņa zināja, ka nogalināšana gadās nejauši. Uzskatot, ka tu dari pavisam ko citu. Sacīsim, lolota vāze saplīst, kamēr to mazgā. Iezvanoties telefonam, cilvēks izmet to no rokām. Sasitot smalkās druskās, lai gan vēlējies to saglabāt neskartu." DF

"Viņa vienmēr bija uzskatījusi, ka zināšanas palīdz, bet viņa gadījumā tās laupīja drosmi un radīšanas brīvību. Izglītības trūkums vismaz ļauj cilvēkam darīt to, ko tas vēlas, jo viņam nav ne jausmas par pagātnes sasniegumiem." DF

"Saka jau, ka narkotikas neesot nekāda prātīgā atbilde, bet tad jāprasa, kāds ir jautājums?" DF

"Viņa nolaida sēdekli, turpinādama prātot par to cik brīnišķīgi viss risinājās iekams dzīve sagāja pilnīgā grīstē. Iekams viņš sāka raudzīties pa logu uz uguntiņu nosētajiem pakalniem tā, kā matemātiķis uzlūko uz tāfeles uzrakstītu grūtu uzdevumu, kas griežas viņa smadzenēs kā pipari dzirnaviņās. Kamēr viņa saskatīja tikai gaismiņas, kas ļāva nojaust pakalnu apveidus." DF

"Viņa deva zīmi viesmīlim, paceldama vienu pirkstu ko pēc tam pavērsa pret savu glāzi, kas izrādījās tukša. Es nobrīnījos, prātodama, vai tiešām viesmīlis nenovērš no viņas skatienu, ja spēj pamanīt tik sīku žestu. Iedomājoties vien, ka kādam piemīt tāda pašpaļāvība, kas ļauj noticēt, ka citi pievērš tev nedalītu uzmanību. Tas lika atcerēties filmas, kur cilvēki dodas uz izsoli, nejauši nošķaudās un attopas, ka iegādājušies lielu, neglītu vāzi, ko vispār nevar atļauties." DF

"Cilvēki gandrīz nekad nemainās vispirms nejutušies saprasti." DS,BP,ŠH

"Viņa bija izdzērusi daudz šampanieša un dziedot muļķīgā kārtā pēkšņi nolēmusi, ka pasaulē ir ļoti, ļoti skumji, - un tagad viņa ne tikai dziedāja bet arī raudāja. Katru pauzi viņa aizpildīja ar saraustītām, sāpīgām elsām un pēc tam drebelīgā soprānā ķērās pie nākamā panta. Pār vaigiem viņai plūda asaras - bet ne gluži dabiskas, jo, saskardamās ar smagi pielāsojušajām skropstām, tās sāka pec krāsas līdzināties tintei un atlikušo ceļu tecēja lēnos, melnos strautiņos. Kāds pajokoja, ka dziesmas notis uzzīmētas viņai uz sejas; beigusi dziedāt viņa ieslīga krēslā un iegrima dziļā dzēruma miegā." FSF

"Ir tikai vajātie un vajātāji, uzmācīgie un pagurušie." FSF

"Tagad viņai mugurā bija sarežģīta piegriezuma pēcpusdienas kleita no krēmkrāsas šifona, kas nemitīgi švīkstēja, kad viņa pārvietojās pa istabu. Arī viņa pati šķita pavisam cits cilvēks - varbūt pārvērtība bija notikusi drēbju iespaidā. Kaismais dzīvīgums, kas tā dūrās acīs remontdarbnīcā, tagad bija pārvērties efektīgā augstmanībā. Viņas smiekli, žesti un apgalvojumi ik mirkli kļuva mākslotāki; viņai ieņemot arvien vairāk telpas, istaba ap viņu sarāvās, līdz beidzot šķita, ka viņa rotē piesmēķētajā gaisā ap kādu trokšņainu čīkstošu asi." FSF

"Es iegāju istabā un apsēdos uz gultas. Ja neskaitīja vienu vienīgu dzintarkrāsas rudens saules stariņu, kurā dejoja un trīsuļoja putekļi, šeit bija tumšs, it īpaši pēc uzturēšanās virtuvē. Atcerējos kādu mammas teicienu, kas skanēja šādi: "Ak, man šķiet, ka pēc piecdesmit gadiem tas viss būs gluži vienalga." Katrs, kuram kaut reizi mūžā nacies teikt sev kaut ko tamlīdzīgu, spēs novērtēt, cik nelādzīgi es jutos un kādu milzīgu morālo atbalstu man sniedza šis teiciens." RHM

"Šādi savstarpēji atbilstoši definējumi ir vispār kaut kas īpatnējs. Tā, piemēram, šis cilvēks ir karalis tikai tāpēc, ka citi cilvēki izturas pret to kā pavalstnieki. Bet viņi domā otrādi, ka viņi ir pavalstnieki tāpēc, ka tas ir karalis." KMx

"Ar viņu notiek tas pats, kas ar pasaules iekarotāju, kurš ar katru jaunu zemi iekaro tikai jaunu robežu." KMx

"Mēs varētu nosaukt viņu par cilvēku bez uzvārda, par vīrieti bez sejas. Kā jums šķiet, jums patīk šie apzīmētāji? Jūs taču lasāt visādas dīvainas grāmatas, esmu pārliecināta, ka spēsiet tos novērtēt." MK