kristucs

"Nevarēju viņam piedot, nevarēju izjust pret viņu simpātijas, bet es sapratu, ka viņš nešaubās par savas rīcības pareizību. Viena vienīga bezrūpība un juceklis. Jo viņi abi bija bezrūpīgi cilvēki, viņi sadragāja mantas un būtnes, un pēc tam atgriezās savā naudā vai savā milzīgajā bezrūpībā – vienalga kā to sauc, bet viņi atgriezās tajā, kas turēja viņus kopā, un viņu atstāto mēslaini vajadzēja satīrīt citiem." FSF

"Cilvēku var iepazīt pēc tā smiekliem. Ja tev patīk cilvēka smiekli, pirms tu zini vēl ko par viņu, tu noteikti vari būt drošs, ka šis ir labs cilvēks." FD

"Tas taču tiešām ir ļoti interesanti, vai ne? Aizraujoši, ka daži to var bet citi ne! Kaut es varētu!
-Tiešām gribi?- viņš klusi pārjautāja.
Viņas sejā pēkšņi parādījās šausmas.
Ai, piedod... Nē, protams negribu! Tiešām briesmīgi muļķīgi izrunājos." J.K.R.

"Neliec staigāt tam, ko mīli, virs bezdibeņa, kaut vai tamdēļ, ka tas ir dziļš." RT

"Atbildes nav, un gudrība un pieredze nenozīmē vairāk par metamajiem kauliņiem, kam uzkrīt tāds vai citāds skaitlis." DF

"Vai nav jocīgi - mēs visi zinām noteikumus, taču domājam, ka tie neattiecas uz mums." MK

"Jums jāiemācās tik ļoti nepaļauties uz spriedumiem,- viņa pamācīja tādā tonī, kas izklausījās pēc sprieduma." MK

"Citreiz mēs spējām mierināt viena otru. Viņa bija izgudrojusi teoriju, ka mūsu dzīve ir tik briesmīga, jo mūsu sargeņģeļi devušies akadēmiskajā atvaļinājumā un pašlaik mūs pieskata aizstājēji, kuri šo darbu veic bez jebkādas sajūsmas." MK

"Man nekad nav bijuši ēstgribas traucējumi.
Tas acīmredzot tāpēc, ka tev trūkst iztēles." MK

Dažreiz drauga apgalvojums, ka visiem par viņu ir dziļi vienalga, liek saprast, ka spēja kādam palīdzēt ir ilūzija. Un par ilūzijām gandrīz vienmēr kaut kas jāmaksā.

"Par lētu sarkanvīnu sliktāks ir tikai sasilis, lēts baltvīns" CB

"Viss, kas griežas, atgriežas atpakaļ." CB

"Es tevi neizvēlētos pat tad, ja tu būtu vienīgais vīrietis pasaulē.
- Ja es būtu vienīgais vīrietis pasaulē, tev nāktos stāvēt rindā." CB

"Kāds man uzšņāca.
-Jums tāpat,- es atteicu." CB

"Manuprāt, īsta vientulība ir iekšējs stāvoklis un neliedz izrādīt laipnību nejaušiem kaimiņiem." ASP

"Tomēr dienas gaitā man vairākkārt uzmācās vājuma mirkļi. Nevar teikt, ka es būtu gulējis. Tā bija narkotiska snauda. Tas pat vairs nebija oneiroīds stāvoklis, biju nonācis pavisam tuvu 'delirium tremens'" ASP

"Kas ir mūsu jūtas? Tās ir ziņas, kas mums vēsta tikai par mums pašiem." ASP

"To bezgalību, kuru lietas nesasniedz, kustēdamās vienā virzienā, tās sasniedz riņķojumā." G

"-Tu rūpējies par savu dvēseli. Vairāk cieni sevi.
Viņa mēģināja, patiešām mēģināja, tikai kļuva aizvien grūtāk pat iztēloties šo cieņu." DF

"Cik tev tagad ir gadu? – Viņa seja neatšķīrās no viņas sejas – tas pats smailais deguns, tie paši spīdīgi brūnie mati, tikai brāļa skatiens bija skarbs, acis sāpju pilnas.
-Trīspadsmit, -viņa atbildēja.
- Trīspadsmit gadiem tu esi sasodīti sīka, vai ne?
- Mēs visi tādi esam.
Sejai satumstot viņš pagriezās, lai paraudzītos tieši uz viņu, un piepeši viņa atskārta, ko viņos saskatīja cilvēki, kas papūlējās tos uzlūkot, – īgnumu un dusmas, ka tiem jau pirms dzimšanas laupīts viss iegūšanas vērtais, alkas atgūt kaut nedaudz no tā. Viņš atvāza no džinsu kabatas izvilkto nazi. – Novelc drēbes, - viņš nočukstēja.- Tūlīt. – Viņš pavērsa asmens smaili pret viņas kaklu. Viņa sajuta tādu kā sīku dzēlienu, bet bites dzēliens smelgtu negantāk. Viņa nebija pa īstam nobijusies. Jo saprata. Gluži vienkārši brālis vairs nevēlējās būt sīks. Viņa darīja to ko viņš lūdza. Ne jau tāpēc, ka baidītos tikt savainota, bet gan tāpēc, ka nemaldīgi izprata viņa izjūtas. Tas jau bija tikai ķermenis, tāpēc – kāda starpība? Tas, kas notika, bija tikai vēl viens netīkams brīdis garajā skumīgu padarīšanu virknē." DF