kristucs - Post a comment

"Cik tev tagad ir gadu? – Viņa seja neatšķīrās no viņas sejas – tas pats smailais deguns, tie paši spīdīgi brūnie mati, tikai brāļa skatiens bija skarbs, acis sāpju pilnas.
-Trīspadsmit, -viņa atbildēja.
- Trīspadsmit gadiem tu esi sasodīti sīka, vai ne?
- Mēs visi tādi esam.
Sejai satumstot viņš pagriezās, lai paraudzītos tieši uz viņu, un piepeši viņa atskārta, ko viņos saskatīja cilvēki, kas papūlējās tos uzlūkot, – īgnumu un dusmas, ka tiem jau pirms dzimšanas laupīts viss iegūšanas vērtais, alkas atgūt kaut nedaudz no tā. Viņš atvāza no džinsu kabatas izvilkto nazi. – Novelc drēbes, - viņš nočukstēja.- Tūlīt. – Viņš pavērsa asmens smaili pret viņas kaklu. Viņa sajuta tādu kā sīku dzēlienu, bet bites dzēliens smelgtu negantāk. Viņa nebija pa īstam nobijusies. Jo saprata. Gluži vienkārši brālis vairs nevēlējās būt sīks. Viņa darīja to ko viņš lūdza. Ne jau tāpēc, ka baidītos tikt savainota, bet gan tāpēc, ka nemaldīgi izprata viņa izjūtas. Tas jau bija tikai ķermenis, tāpēc – kāda starpība? Tas, kas notika, bija tikai vēl viens netīkams brīdis garajā skumīgu padarīšanu virknē." DF