Kkāds nemierīgs prāts. Nevaru aizmigt, grozos tik pa gultu, zobi arī nez kādēļ klab. Nu vispār trīcu. Nepatīk šitās nemiera trauksmes ik pa laikam, vienmēr liek domāt par to, ko es daru nepareizi. Katrs mēnesis, katra nedēļa, katra diena, katrs rīts un pat katra minūte man ir jaunu apņēmību pilna. Un tā visu laiku..
Nepārtraukti gribas gulēt, te nu es esmu - gultā, bet aizmigt nevaru. Fuu kā elkoņi dreb, knapi turos uz tiem.

lai sevi izklaidētu autiņā, pārlasiju, sākot no pašiem pirmsākumiem, savu klabi. es te jau esmu astoto gadu, sanāk, ka no 12 gadiem. tik mīlīgi :) lasīju pa vienam ierakstam katrā mēnesī. izdarīju secinājumus, ka vienmēr esmu bijusi vienpate, lielākoties gruzos un vislaimīgāk esmu jutusies, tad kad esmu bijusi tieva :D un manā dzīvē kaut kas mainās ik pa pusgadu. pareizāk sakot, kaut kad pavasarī un uz ziemas pusi.
bija interesanti vērot savas izjūtas. es lasīju un bija tāsda sajūta, ka lasu svešu cilvēku, jo, kad kaut kas priecīgāks, tad pasmaidu, kad atkal skumīgāks ieraksts līdzpārdzīvoju. it kā tā nemaz nebūtu bijusi mana dzīve..