Man jau liekas ļoti drosmīgs piedāvājums no puiša otrajā satikšanās reizē aicināt uz pirti. Un kas tas ir, ka kā es tagad pa Rīgu dzīvojos tā man visādi piedāvājumi satikties, bet es Valmī tik reti esmu, maucība :D

Domāju, ko man zaudēt un aizgāju ar, forši pasēdēju un tā, tik bļa nu, esmu es klusa, zinu, bet nav tak man visu laiku tas sejā jābāž. Ar moci ar mani izvizināja, jā, vajag man tās tiesības, tik kur lai rauj visam to, ko es gribu naudu. Jāmācās man beidzot ar to apieties, tik tas, ka es zinu, ka vienmēr man būs tas vecāku atbalsts, ka naudu man iedos vienmēr, kad palūgšu un arī, kad nelūgšu, ir jau tas forši, tikai tas mani nekā nemotivē. Strādāju jau ar tik tāpēc, ka tā vajag, labprāt dzīvotu to sliņķa dzīvi, bet nē, tā nedrīkst, vienkārši nevar un viss. Tas pat nav apspriežams, tik vajadzētu sameklēt kaut ko tuvāk manam lauciņam, bet nu ar laiku, sākumā derētu uztaisīt treniņprogrammu, kas jau sen bija jāiesniedz..
Bet vasarā te tik forši...