Šonedēļ bija tāda kā vingrošanas nometne. No piecām dienām gan tikai uz trijām tiku, bet tik forši. Pavisam cita lieta, kad viss process notiek laukā, brīvā dabā. Ir diezgan interesanti vingrot uz estrādes, atnāk arī kāds un pavēro kā vingro meitenes. Labi, es tur esmu jaunākā, bet man jau vienalga. Lielāko laiku tāpat noklusēju, bet es jau tur eju, lai izvingrotos nevis pļāpātu vai čīkstētu. Baigi nepatīk, ka atnāk uz to nometni, zinot, ka būs daudz intensīvākas nodarbības un tad čīkst un grib ilgāku atpūtas laiku. Pēc tam bez maz vai man pārmet, ka es nečīkstu un daru visu.
Gribētos tādas nometnes biežāk, jo īstenībā vienai jau nav tādas apņēmības skriet un tad vingrot. Nav jau arī, kas pieskata, jo darot to treneres klātbūtnē es visu ar līdz galam izpildu kaut arī tas no manis prasa lielas pūles, bet kad esmu viena, tad jau tā aij es jau varu ar mazāk izdarīt, esmu piekususi utt.
Tagad vēl ir spēks, bet es jau teicu, vienai kaut kā galīgi nevelk. Skriet ar esmu pasākusi retāk, atrodu visādus iemeslus, nu tur vējš, dubļi utml. Vajag man tomēr kādu, kas mani pabiksta. Diemžēl.