Kurvjzieža kontemplācijas

Par savu šāgada jaukāko piedzīvojumu esmu pateicību parādā Cibai un jo īpaši Chimerai. Jo, raugi, 3. aprīlī chimera bija ierakstījusi šo: http://klab.lv/users/chimera/991834.html .
Lasīdama gan apzinājos, ka naudas nav nemaz, arī tos 170 vai cik nu latus nevaru atļauties no kredītlimita pasmelt, tāpēc uz sevi piedāvājumu neattiecināju. Piezvanīju S, viņa atbrauca pie manis ar divām pudelēm vīna, pēc otrās pudeles mēs nopirkām biļetes, un skat, skat - oktobrī es jau bradāju pa lietusmežiem, peldējos Karību jūrā, blenzu uz krabjiem Klusā okeāna piekrastē, traucos ar motodrezīnu uz vientulīgu nēģeru ciematiņu dziļos, dziļos džungļos, klīdu pa naksnīgās Kartahenas ielām...
Labi, ka pasaulē ir Ciba.
Paldies!

Ja man būtu vienā vārdā jāraksturo kolumbiešu virtuve, es teiktu - raupja. Nekādas Vidusjūras raksturīgās dzīves baudīšanas, arī ne meksikāņu asuma, tikai zemnieku dzīves visa sūrā nopietnība. Tā ēd cilvēki, kas gadsimtiem ilgi smagu, fizisku darbu strādādami un rupjus vārdus runādami, soli pa solim padarījuši apdzīvojamus nemājīgi augstus kalnus un neapturami aizaugošus džungļus. Te necackinās ar garšvielām - izņemot sīpolus, raudeni un kinzu - ēdiens ir domāts, lai būtu spēks strādāt, nevis apcerētu un baudītu.
Porcijas ir lielas, dažubrīd pat milzīgas. It visiem gaļas un zivju pamatēdieniem (veģetāriešiem Kolumbijā varētu būt grūti, kaut gan vienmēr pastāv opcija aiziet mežā un saplūkt sev kādus kokosriekstus) blakus tiek uzkrauts rīsu sargtornis un uzliktas cepta banāna šķēles. Ceptie banāni mēdz būt ļoti atšķirīgi - gan dažādas šķirnes, gan cepšanas tehnikas - bet tie nekad negaršo līdzīgi tiem, ko gadījies ēst Latvijā kā deserta elementu. Milzīgā ogļhidrātu pārpilnība skaidri jo skaidri atspoguļojas kolumbiešu, īpaši sieviešu, augumos - visiem ķirbjveida dibenu fetišistiem šī zeme var šķist paradīze, sevišķi, ja nav iebildumu, ka komplektā nāk līdzi lielizmēra spilvenam līdzīgs vēders, drosmīgi pārkarināts džinsu zemajai jostai. Arī vīriešiem mēdz būt alus vēderiņi, tomēr ne tik uzkrītoši daudz. Taču cietes nemīlētāji (tādi kā es) var izlīdzēties ar pākšaugiem, dārzeņiem un gaļu - kā jau teicu, tās šeit netrūkst, un arī cenas ir visnotaļ draudzīgas.
Par tipiskāko nacionālu ēdienu (analogs mūsu pieticīgajiem zirnīšiem ar speķi) kolumbieši paši uzskatot bandeja paisa. Tas ir kaut kas šāds:

Attēlā varētu nebūt īsti labi saskatāmi visi elementi - tur obligāti jābūt triju veidu gaļai: steika šķēlei, desiņai un cauraudzim. Blakus, protams, neiztrūkstošie rīsi ar banāniem, kā arī pupiņas - patīkami daudz pupiņu - un cepta ola.
Dienā, kad eksperimentālā kārtā izvēlējos šo ēdienu, jutos gauži badaina un nostaigājusies, spējīga aprīt vismaz tapīru. Kad biju tikusi galā ar olu un pupiņām, sāka likties, ka tapīrs jau ir apēsts. Piespiedu sevi pamazām sakošļāt un norīt arī desiņu. Atstāju uz šķīvja rīsus un banānus, steika un cauraudža šķēli ietinu salvetēs un paņēmu līdzi. Cauraudzis man noderēja nākamās dienas brokastīm, bet steiku pēc diennakts kopābūšanas atdevu klaiņojošam sunim.

Bet par Kolumbiju, par Kolumbiju, jā, es vēl nevaru neko īsti pateikt. Visa bija daudz. Ļoti intensīvi, ļoti dzīvi, ļoti nogurdinoši un savādi. Lielas, trokšņainas pilsētas, mājas un autobusi fuksiju rozā, laima zaļi, pieneņu dzelteni, rudzupuķu zili, zemeņu sarkani, viss ņirb un lēkā, el corazon, el corazon, el corazon - pusstunda autobusā, un tu par šo orgānu esi dzirdējis vairāk nekā nedēļu ilgā kardiologu kongresā, visu nakti kāds aiz sienas vienmēr dejo salsu un smejas, bet sešos no rīta jau tiek ēstas milzīgas, sātīgas brokastis, ielas ir ļaužu pilnas, viņi neguļ, viņi nekad, nekad nekad neguļ.
Un augstie kalni tur ir, ak, Eiropa taču ir plakana, viscaur plakana - saka Maurīsio, viens no diviem sastaptajiem kolumbiešiem, kurš prot angļu valodu. No augstajiem kalniem birst pelēki akmeņi un aizšķērso raibajiem autobusiem ceļu. Un iezis atsedzas kā dzīva gaļa, kā tropiska augļa mīkstums - degoši sārts, sulīgi oranžs, jēli rozā, bet pa nogāzēm klīst salijuši zemnieki smagos notraipītos pončo, ar kapļiem un lāpstām rokās. Pa tādu ceļu un tādos kalnos jāiet pakaļ donam Huanam kaktusus ēst un garīgumu meklēt, nevis jāākstās pa kaut kādiem Himalajiem, ja!
Un no kalniem atkal iekšā lietusmežos, pavisam īstos lietusmežos, kur vari izspļaut zobos iestrēgušu magoņsēklu un ieraudzīt, kā pēc piecpadsmit minūtēm izplaukst puķe. Kvankšķ vardes, bļauj bļauri, lidinās taureņi, gumijkoki, antūrijas, monsteras un citi podu deldētāji, trekni un mežonīgi, zied tāpat, neviena nečubināti. Viss ir slapjš, elsojošs un miglains, viss briest, viss vaislojas vienā pilnīgā nesublimētā neprātā.
Tad atkal piekrastes, smilšainā Karību piejūra, dubļainais okeāns. Krabji rušinās smiltīs, pelikāni plunčājas, saules nav, ir tikai dūmaka, ekvatoriāla dūmaka, cauri kurai paspēj apsvilt pat mani nekad neapdegošie pleci.
Un vēl visa kā, ļoti daudz visa kā tur bija - indiāņi un nēģeri, un kapakmeņi, un zelts, un brujitas, un guļamtīkli jūras krastā. Kaut kad uzrakstīšu sīkāk, jo Kolumbija ir to pelnījusi.

14 diennaktīs paguvām izbraukt: Bogota-Zipakira-Tunha-Barbosa-Bukamaranga-Santa Marta-Palomino-Kartahena-Medelina-Buga-Jotoko-San Sipriano-Buenaventura(ak, nebrauciet, senjoritas, uz Buenaventuru, tur laupa cilvēkus, tur šauj, tur ir narkotikas, prostitūcija un trafikings, tur ir ieroču kontrabanda un slepkavības uz katra soļa!)- Kali-Popajana-San Agustino-Bogota-Čoači-Bogota.

Kādu brītiņu man Latīņamerikas pietiks. Bet neilgu brītiņu, es domāju. Kamēr spāniski kaut cik iemācīšos.