![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Bet par Kolumbiju, par Kolumbiju, jā, es vēl nevaru neko īsti pateikt. Visa bija daudz. Ļoti intensīvi, ļoti dzīvi, ļoti nogurdinoši un savādi. Lielas, trokšņainas pilsētas, mājas un autobusi fuksiju rozā, laima zaļi, pieneņu dzelteni, rudzupuķu zili, zemeņu sarkani, viss ņirb un lēkā, el corazon, el corazon, el corazon - pusstunda autobusā, un tu par šo orgānu esi dzirdējis vairāk nekā nedēļu ilgā kardiologu kongresā, visu nakti kāds aiz sienas vienmēr dejo salsu un smejas, bet sešos no rīta jau tiek ēstas milzīgas, sātīgas brokastis, ielas ir ļaužu pilnas, viņi neguļ, viņi nekad, nekad nekad neguļ.
Un augstie kalni tur ir, ak, Eiropa taču ir plakana, viscaur plakana - saka Maurīsio, viens no diviem sastaptajiem kolumbiešiem, kurš prot angļu valodu. No augstajiem kalniem birst pelēki akmeņi un aizšķērso raibajiem autobusiem ceļu. Un iezis atsedzas kā dzīva gaļa, kā tropiska augļa mīkstums - degoši sārts, sulīgi oranžs, jēli rozā, bet pa nogāzēm klīst salijuši zemnieki smagos notraipītos pončo, ar kapļiem un lāpstām rokās. Pa tādu ceļu un tādos kalnos jāiet pakaļ donam Huanam kaktusus ēst un garīgumu meklēt, nevis jāākstās pa kaut kādiem Himalajiem, ja!
Un no kalniem atkal iekšā lietusmežos, pavisam īstos lietusmežos, kur vari izspļaut zobos iestrēgušu magoņsēklu un ieraudzīt, kā pēc piecpadsmit minūtēm izplaukst puķe. Kvankšķ vardes, bļauj bļauri, lidinās taureņi, gumijkoki, antūrijas, monsteras un citi podu deldētāji, trekni un mežonīgi, zied tāpat, neviena nečubināti. Viss ir slapjš, elsojošs un miglains, viss briest, viss vaislojas vienā pilnīgā nesublimētā neprātā.
Tad atkal piekrastes, smilšainā Karību piejūra, dubļainais okeāns. Krabji rušinās smiltīs, pelikāni plunčājas, saules nav, ir tikai dūmaka, ekvatoriāla dūmaka, cauri kurai paspēj apsvilt pat mani nekad neapdegošie pleci.
Un vēl visa kā, ļoti daudz visa kā tur bija - indiāņi un nēģeri, un kapakmeņi, un zelts, un brujitas, un guļamtīkli jūras krastā. Kaut kad uzrakstīšu sīkāk, jo Kolumbija ir to pelnījusi.
14 diennaktīs paguvām izbraukt: Bogota-Zipakira-Tunha-Barbosa-Bukamarang
Kādu brītiņu man Latīņamerikas pietiks. Bet neilgu brītiņu, es domāju. Kamēr spāniski kaut cik iemācīšos.
Un augstie kalni tur ir, ak, Eiropa taču ir plakana, viscaur plakana - saka Maurīsio, viens no diviem sastaptajiem kolumbiešiem, kurš prot angļu valodu. No augstajiem kalniem birst pelēki akmeņi un aizšķērso raibajiem autobusiem ceļu. Un iezis atsedzas kā dzīva gaļa, kā tropiska augļa mīkstums - degoši sārts, sulīgi oranžs, jēli rozā, bet pa nogāzēm klīst salijuši zemnieki smagos notraipītos pončo, ar kapļiem un lāpstām rokās. Pa tādu ceļu un tādos kalnos jāiet pakaļ donam Huanam kaktusus ēst un garīgumu meklēt, nevis jāākstās pa kaut kādiem Himalajiem, ja!
Un no kalniem atkal iekšā lietusmežos, pavisam īstos lietusmežos, kur vari izspļaut zobos iestrēgušu magoņsēklu un ieraudzīt, kā pēc piecpadsmit minūtēm izplaukst puķe. Kvankšķ vardes, bļauj bļauri, lidinās taureņi, gumijkoki, antūrijas, monsteras un citi podu deldētāji, trekni un mežonīgi, zied tāpat, neviena nečubināti. Viss ir slapjš, elsojošs un miglains, viss briest, viss vaislojas vienā pilnīgā nesublimētā neprātā.
Tad atkal piekrastes, smilšainā Karību piejūra, dubļainais okeāns. Krabji rušinās smiltīs, pelikāni plunčājas, saules nav, ir tikai dūmaka, ekvatoriāla dūmaka, cauri kurai paspēj apsvilt pat mani nekad neapdegošie pleci.
Un vēl visa kā, ļoti daudz visa kā tur bija - indiāņi un nēģeri, un kapakmeņi, un zelts, un brujitas, un guļamtīkli jūras krastā. Kaut kad uzrakstīšu sīkāk, jo Kolumbija ir to pelnījusi.
14 diennaktīs paguvām izbraukt: Bogota-Zipakira-Tunha-Barbosa-Bukamarang
Kādu brītiņu man Latīņamerikas pietiks. Bet neilgu brītiņu, es domāju. Kamēr spāniski kaut cik iemācīšos.