Kurvjzieža kontemplācijas

Un tad vēl, Domenika, mana māsa - reizēm skatos spogulī uz mums abām un domāju, kā gan tas nākas, ka mīlošai sievietei piemīt tik nožēlojami maz fantāzijas. Vien maigums un miers - kā pūkaina pelējuma kārtiņa uz siera. Pasteļtoņi un klusums. Ne salīdzināt nevar ar iemīlēšanās bezgalīgo hromatismu.
Es mazliet baidos aizmigt, Dominika, Tu jau zini.

Būsim taču reiz atklātas, mīļā Domenika! Ik reizi, kad, šādi staipīdamās, tu iedomājies sevi laimīgu esam, ap tevi kā vārnu bars sāk riņķot visi tie iebildumi, kas tik daudziem - un jo īpaši daudzām - pret tavu šābrīža labsajūtu varētu būt. Tici man, ka paklīdusī miskastkaķe būtu vismaigākais apzīmējums, uz ko tu uzprasītos ar savu eiforisko murrāšanu. Ievelc nadziņus, nestrīdies, nav jēgas. Ej, saritinies uz spilvena un ļauj viņiem domāt, ka šņuksti. Tad nenosodīs. Tad nedraudēs ar sāpēm, asarām, veltām cerībām un brēcošu sirdsapziņu. Nebiedēs un nesauks sliktos vārdos. Būs labi, Domenika, tikai ievelc smaidiņu drusku uz iekšu.

Reizēm, Domenika, es domāju, ka ticība un cerība tikai tādēļ ir tikumi, ka bez tām mīlestība neizdzīvotu.

Domenika, mana māsa, vai gan tev šķiet, ka pavārs, kurš, zivi gatavodams, ik reizi iegrieztu sev rokā un, sāpēs vaimanādams, nošķiestu virtuves galdu asinīm, būtu saucams par labu sava amata pratēju? Tad kālab tu domā, ka cilvēkam, kurš nespēj mīlēt bez sāpēm un vaimanām, nebūtu daudz jo cītīgi jāmācās?

Dominika, mana māsa, meitene ar svētdienas vārdu, ka tik tu atkal nebūtu iemīlējusies! Padomā labi jo labi, vai tas tevi šobrīd nebaida. Kaut gan zinām jau visi, ka īsti tev bail tikai no garlaicības, aukstuma un mazlietiņ arī no zirnekļiem.
Atceries, Dominika, ko reiz tev teica kāda no draudzenēm, kāda, kura pazina tevi vislabāk. To, ka neproti būt ne sieva, ne mīļākā, ne aukle, ne saimniece, varbūt arī māte nepratīsi būt, bet esi Draudzene - sarunu, cīņu un rotaļu biedrene gan sievietēm, gan vīriešiem. Taisnība viņai, lai cik tu izvairīgi šūpotu galvu. Atceries visus vīriešus, kuri bijuši tev tuvi vai ar kuriem esi pavadījusi kaut nakti - nav grūti uzskaitīt, diezgan pieticīgs saraksts - vai starp viņiem ir kaut viens, ar kuru tu pēdējā pusgada laikā nebūtu tikusies draudzīgai papļāpāšanai? Vai kaut viens, kura atmiņām par tevi piejauktos dusmas vai skumjas? Lai aizietu pati vai palaistu kādu vaļā, tev nekad nav vajadzējis postīt ligzdu. Tālabad, ka tu nevij ligzdas, tava dzīve ir vienvienīgi pārlidojumi.
Un klausi, ko tev saka vecas, viedas krustmāmiņas - šādi dzīvodama, mīļā, tu nekad, nekad neapprecēsies!