Kurvjzieža kontemplācijas

Runājot par bērnības psihotraumām - viena man atmiņā iespiedusies jo spilgti. Man bija 8 gadi, un kārtējā slimošanas reizē (es tolaik slimoju bieži, jo skola man riebās, bet atzīmes, arī to neapmeklējot, bija labākās klasē) es izlasīju Rutku Tēva "Sumpurņu ciemu". Kā tagad saprotu - naivs piedzīvojumu gabals ar pavāju vēsturisko faktu segumu. Toties mēra epidēmijas apraksti spilgti un tēlaini. Varbūt šobrīd man tie liktos viduvēji, patapināti no Bokačo un desmitiem citu autoru, taču toreiz man bija astoņi gadi, mazliet iekaisušas mandeles un daudz mazāka literārā bagāža, taču daudz dzīvāka fantāzija.
Biju aizsūtīta slimot pie vecmāmiņas - mamma tolaik strādāja pa 14 stundām dienā. Atceros, ka naktī pamodos, nomurgojusies par zilmelniem plankumiem klātiem līķiem, mani klāja auksti sviedri, un es drebēdama klabināju zobus. Vecmāmiņa pārbijās un izsauca ātros. Atceros, ka man izmērīja temperatūru, iešpricēja kaut ko nomierinošu, dakteriene ar mani brīdi runāja, par to, kas dienā noticis un prombraucot stingri noteica pieskatīt, ko tas bērns lasa.
Man tika atņemtas visas grāmatas, tāpēc veselu nedēļu es gulēju gultā, dzerdama tēju un raudādama.
Dažus gadus vēlāk, sastopoties ar mēra aprakstiem, mani pārņēma līdzīgas, bet ne tik spilgtas panikas lēkmes. Visbeidzot es izaugu, uzrakstīju bakalaura darbu par Kamī, sacitēdama "Mēri" teju ne katrā trešajā rindkopā un no fobijas atbrīvojos uz visiem laikiem.