Kurvjzieža kontemplācijas

Vispār es allažiņ esmu uzskatījusi, ka man piemīt gan sievišķība (par kuru nekad nav bijis nojēgas, kas tā īsti ir), gan arī sieviešu solidaritātes gars. Nav pat runas par to, ka manas labākās draudzenes vienmēr bijušas sievietes - tas galu galā ir tikai dabiski, ja vien meitenei nav bijusi kāda psihoanalītiķu apzelējama bērnības trauma no absolūti neciešama mammuča. Es drīzāk lepojos ar to, ka reizumis spēju integrēties pat visiesīkstējušākajā mājsaimnieču kompānijā par spīti savam neattīstītajam, nu jau gandrīz pilnībā atrofētajam ligzdošanas instinktam.
Sarunās ar vidusmēra vīrieti pietiek mācēt turēt muti un skatīties viņam acīs, palaikam vien izmetot: "cik briesmīgi!" (tas apliecina klausītājas maigo, sievišķo jūtīgumu) pamīšus ar: "cik interesanti!" (tas apliecina klausītājas intelektu, izkopto gaumi un no tās izrietošo spēju novērtēt sarunbiedra plašo redzesloku), lai viņu sajūsminātu un vajadzības gadījumā pavestu. Viņa sīki detalizēto biogrāfiju, ko caurvij smeldzīgas un viedas atklāsmes, iegaumēt nav jēgas - tāpat kā skriet pakaļ tramvajam.
Savukārt, runājoties ar mājsaimniecēm, jāprot ieinteresēti apjautāties par dažādu pārtikas produktu un man nezināmas funkcijas veicošu ierīču cenu atlaidēm, jūsmīgi čivināt par bērnu attīstību dažādos vecumposmos, par ko varu mēģināt spriest, tikai sasprindzinot pašas bērnības atmiņas, kā arī dalīties dažādu kaišu un ligu simptomos, kas nu nekādi nevar sagādāt ne vismazāko prieku, un aizrautīgi klausīties pilnīgi svešu ļautiņu galīgi nepareizās privātās dzīves detaļās.
Rezultātā - iekļaušanās sieviešu pulciņos vienmēr prasījusi daudz elastīgāku domāšanu un straujāku reakciju, nekā vīriešu uzticības iemantošana, kālabad arī pat kuslākos panākumus šajā jomā es vērtēju daudz augstāk. Izņēmums ir vienīgi mazliet stervozas zilzeķes, ar kurām varu gan brīvi papļāpāt, gan bez neveiklības paklusēt.
Varbūt tas tomēr ir snobisko stervu solidaritātes gars?