![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Jebkuru uzticēšanos nākas nožēlot - vismaz, ja pagaida pietiekami ilgu laiku. Tā es vakar domāju savā paģirainajā galvā.
Mēs gandrīz visi esam nolādēti vāji, un izmisumā noskrējušies, ķerot kaut kādu laimes izbāzeni (piedodiet banālo metaforu), un daudz vieglāk ir mēģināt iestāstīt tam, kurš skrien pretējā virzienā, ka viņš dara nepareizi un galīgi garām, nevis pieļaut domu, ka tavs paša ķeramais ir tikai viens no daudziem.
Nu, jā. Sākot ar 1.janvāri, es dzeršu daudz vairāk ūdens un daudz mazāk vīna. Pieņemu, ka tad nevajadzēs pārdomāt triviālas patiesības - vismaz ne tik bieži.
Mēs gandrīz visi esam nolādēti vāji, un izmisumā noskrējušies, ķerot kaut kādu laimes izbāzeni (piedodiet banālo metaforu), un daudz vieglāk ir mēģināt iestāstīt tam, kurš skrien pretējā virzienā, ka viņš dara nepareizi un galīgi garām, nevis pieļaut domu, ka tavs paša ķeramais ir tikai viens no daudziem.
Nu, jā. Sākot ar 1.janvāri, es dzeršu daudz vairāk ūdens un daudz mazāk vīna. Pieņemu, ka tad nevajadzēs pārdomāt triviālas patiesības - vismaz ne tik bieži.
Gribi, lai tagad kā sūdzambībele aitiņa rādu pār plecu?
Īstenībā jau tiešām tikai pašas garā mēle vainīga, un viss!
Bet par to mēli - arī tiesa. Es arī vienmēr domāju, nu pati jau vien vainīga, ka kaut ko stāstīju!;)