Kurvjzieža kontemplācijas

Pirms kādām tur dienām mēs ar Ķ dzērām Vecrīgā alu un nostalģiski pļāpājām. Kā jau daždien sievietes, kas 16 draudzēšanās gados ir paspējušas ne tik vien sāls pudu apēst, bet arī pieaugt, pabeigt skolu, pamācīties augstskolā/-s, iegūt un pamest dažu labu vīrieti & dažu labu darbu, gan viena otrai uz pleca dažu asaru cisternu izraudāt.
Ak, jā - un atmiņu arhīvu pāršķirstot, tā arī secinājām, ka iedvesmas bagātākie sievietes mūža posmi ir saistāmi ar šķiršanos. Mirklī, kad esi atjēgusies no sāpīgā krakšķa - jo šķiršanās nemēdz būt nesāpīgas, neatkarīgi, kura puse to iniciējusi - tev pēkšņi paveras milzīgs brīvības un neizmantotu iespēju lauks. Tu pēkšņi aptver, cik jauna, skaista un ziedoša tu īstenībā esi, pamazām notici, ka apkārtējo vīriešu uzmanības pierādījumi tik tiešām domāti tev, pēkšņi mostas gatavība mainīt darbu un trīs ceturtdaļas garderobes, doties ceļojumā, kurš tev ne ar vienu nav jāsaskaņo, iemācīties kādu eksotisku valodu un pilnīgi citā manierē sākt krāsot acis. Ir tā, it kā no slīkšņaina krūmāja, tu atkal būtu izbridusi uz ceļa, kura katrā līkumā tevi gaida kāda pilnīgi jauna ainava. Pasaule, neskarta un ar dāvanu lentīti pārsieta, guļ pie tavām kājām. Visi piedzīvojumi. Visi turpmākie vīrieši. Visas agrāk neapjaustās iespējas. Viss tev vēl būs. Sajūta ir līdzīga kā pēc bakalaura darba aizstāvēšanas, tikai vēl labāka.
Vai vīriešiem ir līdzīgi?:)