Kurvjzieža kontemplācijas

Vakar vakarā, kad gana dzērusi biju, beidzot formulēju citiem tā, lai arī pati saprastu, kāpēc man nepatīk protestantisms un kāpēc allažiņ intuitīvi esmu jutusi, ka tā var būt tikai tāda nūģu, liekuļu un svētulīgu birģeru reliģija, vienalga, vai mēs par luterāņiem, kalvinistiem vai baptistiem runājam.

Raugi, katolicismā un pareizticībā pastāv tradicionāls ceļš, kā visādus eksaltētus radikāļus ievirzīt Dievam tīkamā un sabiedrībai nekaitīgā praksē. Ej, mīļo puisīt vai meitiņ, klosterī, lūdz par pasaules grēkiem, mācies levitēt, nododies askēzei un citādi izklaidējies, bet pasaulīgos ļaudis liec mierā, pats nevairojies un savas idejas ārpus klēra labāk neizplati.
Savukārt protestantisms pieļauj pat visliekulīgāko farizeju un karojošo puritāņu kundzību - viņi neaiziet klosteros, viņi kļūst, sasodīts!, par cienijamiem ģimenes tēviem un mātēm, kas ar savu kroplīgo garīguma izpratni turpina indēt dzīves saviem bērniem, mazbērniem un kaimiņiem, kas aiz sienas gribētu miermīlīgi iežūpot un laulību pārkāpt.

Lūk, tāpēc man nepatīk visi tie piparkūku cepēji, darba tikuma slavinātāji un Ziemassvētku eglīšu izgudrotāji! Atskaitot Bahu, nav nekā laba viņu radītajā, nav!