Aizgāju paskriet, - antiķirbisma kampaņas ietvaros, protams, un vispār - kaut kā sagrbējās. Skrienot vēroju sava ķermeņa reakcijas. Izmisīgo negribēšanu pašā sākumā, elpas trūkumu, smagumu augšstilbos un locītavās, pēc tam - vieglo ritmu, kas nevilšus pamazām iestājas, muskuļiem atceroties, kā tad īsti tas bija jādara, labsajūtu, kas atnāk reizē ar pirmajiem sviedriem, sirds un plaušu atmošanos. Atgriežoties,degunā iecērtas kapņu telpas neskaitāmās smakas, ja neskrietu, nezinātu, cik daudz nianšu iekļaujas kaimiņu vakariņās un izsmēķētajās cigaretēs.
Skrienot domāju par to, ka baudas formula taču ir tik primitīva - kāpināts sasprindzinājums, kas vienā laimīgā mirklī pāraug spējā atslābumā, vai ne? Mīlēties, lēkt ar gumiju no tilta, strādāt...skriet, galu gala, ja nav nekā cita.
Ai, labi.
Labi ir dzīvot, ziniet!
Skrienot domāju par to, ka baudas formula taču ir tik primitīva - kāpināts sasprindzinājums, kas vienā laimīgā mirklī pāraug spējā atslābumā, vai ne? Mīlēties, lēkt ar gumiju no tilta, strādāt...skriet, galu gala, ja nav nekā cita.
Ai, labi.
Labi ir dzīvot, ziniet!