![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Vienīgais, kas rada man drošības sajūtu, ir dzīves neprognozējamība.
Pirms pieciem gadiem es nebūtu varējusi iedomāties neko no tā, kas veido manu ikdienu šobrīd.
Vēl pirms trīsarpus gadiem es nebūtu uzminējusi tā cilvēka vārdu, kurš man joprojām nozīmē visvairāk.
Pirms diviem gadiem man nebija šī dzīvokļa.
Piecos gados esmu apceļojusi Korsiku, Gruziju, Turciju, Armēniju un Sicīliju (gadījās būt arī Beļģijā, Lombardijā, pa dažām stundām arī Luksemburgā un Šveicē, taču to - tāpat kā izbraukumus pa Igauniju un Lietuvu, nevar pieskaitīt ceļošanai).
Esmu pametusi trīs darbavietas,(neskaitot projektus un haltūras), no kurām katra ir kaut ko man iemācījusi, bet neviena nav bijusi palikšanas vērta.
Un šobrīd, kad jau pietiekami ilgi nav noticis nekas neparedzēts, mani pārņem līdzīga sajūta, ka drīzumā jābūt gaidāmam kādam pavērsienam, kuru šobrīd es pat nenojaušu.
Ta ir tā nervozā kņudoņa aiz diafragmas - kā pirms četriem gadiem braucot ziemā uz Korsiku "atrādīties radiem un draugie", kā pirms diviem gadiem pirmoreiz vienai dodoties uz Gruziju, kā pirms trim gadiem, hmmm, atļaujoties lielāko avantūru, kāda tā tobrīd nemaz nešķita, - nu jā, sajūta, ka pasaule paveras tepat man acu priekšā kā 13.istaba Zilbārža pilī, pilna nenojausta labā un ļaunā. Un atliek vien pārmest krustu un iet iekšā.
Pirms pieciem gadiem es nebūtu varējusi iedomāties neko no tā, kas veido manu ikdienu šobrīd.
Vēl pirms trīsarpus gadiem es nebūtu uzminējusi tā cilvēka vārdu, kurš man joprojām nozīmē visvairāk.
Pirms diviem gadiem man nebija šī dzīvokļa.
Piecos gados esmu apceļojusi Korsiku, Gruziju, Turciju, Armēniju un Sicīliju (gadījās būt arī Beļģijā, Lombardijā, pa dažām stundām arī Luksemburgā un Šveicē, taču to - tāpat kā izbraukumus pa Igauniju un Lietuvu, nevar pieskaitīt ceļošanai).
Esmu pametusi trīs darbavietas,(neskaitot projektus un haltūras), no kurām katra ir kaut ko man iemācījusi, bet neviena nav bijusi palikšanas vērta.
Un šobrīd, kad jau pietiekami ilgi nav noticis nekas neparedzēts, mani pārņem līdzīga sajūta, ka drīzumā jābūt gaidāmam kādam pavērsienam, kuru šobrīd es pat nenojaušu.
Ta ir tā nervozā kņudoņa aiz diafragmas - kā pirms četriem gadiem braucot ziemā uz Korsiku "atrādīties radiem un draugie", kā pirms diviem gadiem pirmoreiz vienai dodoties uz Gruziju, kā pirms trim gadiem, hmmm, atļaujoties lielāko avantūru, kāda tā tobrīd nemaz nešķita, - nu jā, sajūta, ka pasaule paveras tepat man acu priekšā kā 13.istaba Zilbārža pilī, pilna nenojausta labā un ļaunā. Un atliek vien pārmest krustu un iet iekšā.
