Kurvjzieža kontemplācijas

Agrs rudens, un skaistums un miers. Ir atnācis tas brīdis, kad dienas laikā, siltā mašīnā braucot caur pilsētu, tu vēro koku lapas un pēkšņi sajūti, ka naktis ir jau aukstas, satumst agri, un tepat dažus simtus metru tālāk gaidīs pīlādzis, sarkans kā velns.
No rītiem ir bieza migla, kaķi mani vairs nemodina piecos, viņi murrā un tinas zem segas - vēl mirklīti, vēl palaiskoties.
Zobos neizzūd skābena ābolu garša, māja smaržo pēc ceptiem dārzeņiem, viss ir tik mīļi un pareizi, arī es pati, tik mierīga, tik ļoti saskaņā ar zemes un debesu gribu.
Vasara ir pagājusi, skaista un laimīga. Tā sākās man Čanakkalē, aprīļa vidū, ar akācijām, ar mazajiem, krodziņiem, skatu uz Marmora jūru, ar magonēm aizaugušo Troju. Tātad, četrarpus mēnešu ziedu un saules, turklāt, pateicoties Armēnijai, arī divas nedēļas pavisam siltas saules, mazliet nokaitētu klinšu un briestošu arbūzu. Tagad esmu gatava rudenim, "Arsenālam", lielām kakao krūzēm no rītiem, sautējumiem, kas, smaržodami pēc trejdeviņām garšvielām, burbuļo krāsnī, agri tumstošiem vakariem ar sarunām un mīlēšanos, un tam visam klāt - sporta zāle un darba intervijas vismaz trīsreiz nedēļā.
Es jau tagad mīlu šo rudeni, patiesi, patiesi.