![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Aizviņdien, kad devos apgriezt matus, mani pagalmā panāca raibs kaķis. Šķiet, kaķene. Aizšķērsoja man ceļu, lūdzoši un paģēroši ieņaudējās, ar priekšķepu ieķērās man brunčos.
- Kas ir? Ēst gribi? – es šai noprasīju.
Kaķis/-e nervozi trinās man gar kājām, skatījās augšup izmisīgi ieplestām acīm un ņaudēja tā, lai es saprastu, ka raibās dzīvības saglabāšana šobrīd atkarīga tikai no manis. Nerealizētais mātes instinkts mani pakļāva vienā mirklī. Vaimanājošā raibuļa pavadīta devos ap stūri uz Narvesenu un nopirku divas hotdogiem paredzētas desiņas. Kaķis mani pacietīgi gaidīja pie durvīm. Atceļā līdz pagalmam es pat biju saknaibījusi desiņas apēšanai ērtos kumosiņos – pašas kaķene mani ir iedresējusi oficiantes iemaņās.
- Labu apetīti! – es novēlēju, nobērusi desu gabaliņus, zālienā.
Kaķis tramīgi piegrūda cienastam purniņu un atkal palūkojās manī. Izteiksme bija nepārprotama. “Sieviete! Un to tu uzskati par ēdamu! Kāda vilšanās tevī!”
- Paklau, nepateicīgā radība! – es sašutusi teicu. – Es zinu tikpat labi kā tu – fāstfuds ir tāds pat draņķis kā gadījuma sekss. Ne tur kāds baudījums, ne sāts, ne veselīgi, ne skaisti! Tik vien labuma kā lēts, vienkārši pieejams un uz mirkli noslāpē badu. Tipisks apmierinājuma surogāts mūsdienu pilsētā. Bet mēs visi to šad tad lietojam, un nekāda vaina! Saprati, izlepušais nejaucēn! Es to varu – tātad tev arī nekas slikts nenotiks! Un nevajag uz mani blenzt tādā nicinājumā! Ja izvēlējies brīvību, nevis sēdēšanu siltumā aiz mietpilsoniskiem tamborētiem aizkariņiem, tad negaidi svaigi ceptas karbonādes! Elementāra likumsakarība.
- Un vispār, - es noburkšķēju, jau pagājusi dažus soļus tālāk un atskatīdamās uz kaķi, kas ar ķepu ripināja desiņu gabaliņus pa zāli, - arī tie, kam ir mietpilsoniski aizkariņi un katru dienu karbonādes, nez kādēļ pa laikam sagrib hotdogus. Tā, lūk!
- Kas ir? Ēst gribi? – es šai noprasīju.
Kaķis/-e nervozi trinās man gar kājām, skatījās augšup izmisīgi ieplestām acīm un ņaudēja tā, lai es saprastu, ka raibās dzīvības saglabāšana šobrīd atkarīga tikai no manis. Nerealizētais mātes instinkts mani pakļāva vienā mirklī. Vaimanājošā raibuļa pavadīta devos ap stūri uz Narvesenu un nopirku divas hotdogiem paredzētas desiņas. Kaķis mani pacietīgi gaidīja pie durvīm. Atceļā līdz pagalmam es pat biju saknaibījusi desiņas apēšanai ērtos kumosiņos – pašas kaķene mani ir iedresējusi oficiantes iemaņās.
- Labu apetīti! – es novēlēju, nobērusi desu gabaliņus, zālienā.
Kaķis tramīgi piegrūda cienastam purniņu un atkal palūkojās manī. Izteiksme bija nepārprotama. “Sieviete! Un to tu uzskati par ēdamu! Kāda vilšanās tevī!”
- Paklau, nepateicīgā radība! – es sašutusi teicu. – Es zinu tikpat labi kā tu – fāstfuds ir tāds pat draņķis kā gadījuma sekss. Ne tur kāds baudījums, ne sāts, ne veselīgi, ne skaisti! Tik vien labuma kā lēts, vienkārši pieejams un uz mirkli noslāpē badu. Tipisks apmierinājuma surogāts mūsdienu pilsētā. Bet mēs visi to šad tad lietojam, un nekāda vaina! Saprati, izlepušais nejaucēn! Es to varu – tātad tev arī nekas slikts nenotiks! Un nevajag uz mani blenzt tādā nicinājumā! Ja izvēlējies brīvību, nevis sēdēšanu siltumā aiz mietpilsoniskiem tamborētiem aizkariņiem, tad negaidi svaigi ceptas karbonādes! Elementāra likumsakarība.
- Un vispār, - es noburkšķēju, jau pagājusi dažus soļus tālāk un atskatīdamās uz kaķi, kas ar ķepu ripināja desiņu gabaliņus pa zāli, - arī tie, kam ir mietpilsoniski aizkariņi un katru dienu karbonādes, nez kādēļ pa laikam sagrib hotdogus. Tā, lūk!