Kurvjzieža kontemplācijas

Cilpoju šorīt uz darbu, aizpērnās vasaras kurpītes apāvusies, te piepeši jūtu - kreisās kājas solis tāds ļodzīgāks kļūst. Nu, nekas - es arī ļodzīgi varu pacilpot, apakšgalu koķeti šūpodama. Taču ļodzīgums nerimstas, un vienā nejaukā brīdī, akurāt pie tramavaja sliežu šķērsošanas, atskan riebīgs krakšķis, un manas kreisās kurpes zole pārlūzt uz pusēm.
Uz vienas kājas aizlecu līdz saliņai Aspazijas bulvāra vidū, atspiežos pret luksofora stabu un sāku rakņāties pa somiņu - varbūt tur kāds skoča ritulis patrāpījies, ar ko sašnallēt kurpi, lai tieku tos 200 metrus līdz darbam? A nekā - somiņā mētājas viss, kas vien pastāv kopš pasaules radīšanas, izņemot skoču! Ļaudis iet garām, līdzjūtīgi un ķiķinoši, bet es grābju telefonu un zvanu darbavietas pārvaldniekam:
- Vai tev ir atslēga no kabineta? Lieliski! Ieej tur, lūdzu! Un tagad, lūdzu, lūdzu, palien zem mana galda! Aha! Vai tur blakus datoram mētājas melnas kurpītes? Ļoti labi! Un, ja tu tagad paņemsi tās kurpītes un atnesīsi uz Aspazijas bulvāri, kur starp loku metošiem tramvajiem uz vienas kājas stāv izmisusi sieviete, pēcpusdienā dabūsi šampi!

Morāle: izvietojiet apavus visā pilsētā, kontrolpunktos, kas iezīmē jūsu ikdienas maršrutu!