Kurvjzieža kontemplācijas

Un reizēm man ienāk prātā, ka es varētu samierināties, varbūt pat laimīga būt arī ar lielu un lustīgu ģimeni. Tādu, kurā ir ne tikai vīrs un bērni, bet arī vēl pāris vecmāmiņas un tantes, kāds nabadzīgais brālēns un studējošais krustdēls. Laimes neatņemams priekšnoteikums gan būtu iespēja dzīvot milzīgā mājā ar visām norobežošanās iespējām un tik labi atalgots darbs, lai es varētu uzturēt cilvēkus, kas aukles un mājsaimnieces pienākumus veic manā vietā. Ja tas tā būtu, es, apgarota un starojoša, no rītiem ceptu omleti, varbūt pat suflē ar garnelēm un diļļu mērci savam melanholiskajam vīram, pārbaudītu bērnu - kādu četru vismaz - mājas uzdevumus, apspriestu ar ķēkšu pusdienu ēdienkarti un dotu istabenei norādījumus attiecībā uz spodrināšanu (Anniņ, tos galda piederumus neaizmirstiet noberzt, labi? Un parketam, ziniet, parketam jau pienācis bonierēšaas laiks!), bet dārzniekam - par košumkrūmu apgriešanu. Un tad es dotos uz darbu, kurā atpūstos no viņiem visiem līdz vakaram, kad viņi savā jaukajā vidžināšanā un čivināšanā man savukārt ļautu atpūsties no līgumiem, pārrunām un lēmumiem.
Taču vismaz trīs nomoda stundas dienā un vienu nedēļas nogali mēnesī man vajadzētu būt vienai. Nevis gribētos, bet vajadzētu. Jo citādi taču nošaut to baru, lai cik viņi mīļi, vai ne?