![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Piektdien un sestdien man likās, ka esmu mazo nimfeti Šarloti nobeigusi, ka viņa nekad vairs neskraidīs, nelēkās un nerotaļāsies, ka būs tikai maza, raiba mirstoša pļeckiņa zem dīvāna vai istabas tumšākajā kaktā. Un tā visa ir mana vaina, mana vaina, mana vislielākā vaina.
Taču šobrīd, kad no Emīlijas bļodas atkal tiek zagta barība, kad mazais radījums, saudzīgi iecelts gultā, lai nesastaipās, bez kādas palīdzības pats bija uzlēcis uz kumodes un grāmatplaukta, kad visu nakti esmu aizvadījusi, atvairot uzbrukumus manai kreisajai pēdai un īgni šņācot: "čuči enģelīt,... tu beidzot gulēsi, sīkā maita?!" - tā vien liekas, ka bērns sāk atveseļoties.
Taču šobrīd, kad no Emīlijas bļodas atkal tiek zagta barība, kad mazais radījums, saudzīgi iecelts gultā, lai nesastaipās, bez kādas palīdzības pats bija uzlēcis uz kumodes un grāmatplaukta, kad visu nakti esmu aizvadījusi, atvairot uzbrukumus manai kreisajai pēdai un īgni šņācot: "čuči enģelīt,... tu beidzot gulēsi, sīkā maita?!" - tā vien liekas, ka bērns sāk atveseļoties.