Par ceļojumiem vēl mazliet parakstīšu, lai nelasa, kas negrib.
To, ka gribu ceļot, esmu zinājusi, kopš sevi atceros. Pat par femnisti kļuvu 4 gadu vecumā un tāpēc, ka man kāds teica, ka meitenes neuzņem jūrasskolā. Un lielākais pārsteigums pirmajā klasē man bija klasesbiedrenes teiktais, ka viņa gan ļoti labi varot iedomāties, kā tas ir - visu mūžu neizbraukt no savas pilsētas. Līdz tam es nebiju nojautusi, ka var būt arī tādi cilvēki.
PSRS laikos pāris reižu redzēju Ļeņingradu un Kijevu, kaut ko no Lietuvas, no Igaunijas, ak, tādas druskas vien, bet zināju skaidri, ka "tad, kad izaugšu liela" noteikti braukšu uz Kaukāzu, uz Melno jūru, uz Vidusāziju, Baikālu, Vladivostoku, Kamčatku un vēl visur kur. Lielākā daļa šo zemju mani gaida joprojām.
Kad izaugu liela, attapos neatkarīgā Eiropas valstī kā studente ar tukšu kabatu un spīdošām acīm. Pirmais ceļojums, kurā devos deviņdesmitajos gados, bija ar devīzi "Mocarta vietas". Sonātēm skanot, izstaigāju lielo, snobisko Vīni, augstprātīgu kā Marija Terēzija, mazo, graciozo Zalcburgu, rokoko lādīti, pat klintis tur ir koķetas un cakainas, vairākus mazus kalnu ciematiņus, ah, viss tik austrisks, tik austrisks, bīdermeijers un sarkanbaltas puķu dobes, baznīcas baroka zeltos, ezeri pilni gulbjiem, tā ka vēmiens sāk kāpt. Prāga nāca kā atspirdzinājums, kā cepetis sinepju mērcē ar šņabi pēc marcipāna kalniem. Ai, Prāga bija laba, vēsture, alus, gandrīz bohēma, kā jau Bohēmijā. Un atceļā - Varšava, viens vakars, viena nakts Šopēna skaņās, tas laikam viss, ko no tās atceros.
Un otrs ceļojums bijs Lielbritānija, Edinburgas teātra festivāls, pa ceļam - Berlīne, gājiens par vieglo narkotiku legalizāciju, noplukušie austrumi, stilīgie rietumi, lētas, garšīgas desiņas ar alu, Unter den Linden un atmiņas par Hofmani. Tad Londona, visi obligātie objekti, dārgi krogi un sarkanas telefonbūdiņas, dzīvības risks, katrreiz pārejot ielu, kamēr nosacījuma refleksi netiek iedresēti pa viņējai modei. Un visbeidzot - Skotija, drausmīgs vējš, mazliet saules, divas nedēļas - skarba šarma, viskija, stopēšanas un mazliet mākslas pilnas, apkārt zib zaļi pakalni, nosēti baltām aitām, Edinburgas pelēkie torņi, pastkartes nemelo, viss te ir skaists, izņemot Glāzgovu, industriālo monstru. Un daži īpaši stāsti par skotu atsaucību un viesmīlību, tiks pastāstīti citreiz, kad atkal logoreja uznāks.
Atceļā -Brige, vējdzirnavas, Klāsa pelni uz sirds un smīns par visu.
Trešais ceļojums - Itālija. Diemžēl ar tūristu grupu, skaista zeme, bet sliktākais apceļošanas veids. Venēcija, Roma, Florence, Verona, Garda ezers. Uh, un ah, kopā ar citzemju tūristu pūļiem, pa labi - Mikelandželo, pa kreisi - nemikelandželo, tagad stāvēsim rindā aiz amerikāņiem, tagad - aiz japāņiem, iedzersim vīnu, bella signorina, bella, jā, tagad es zinu, kā jūtas aita ganāmpulkā, pa starpu mazliet Budapeštas, mazliet Grācas un Klāgenfurtes. Ej kakāt, tūrisma industrija, nebija jau slikti, bet šī paliks pirmā un pēdējā mūsu īstā sadarbības reize.
Neilga pauze, pēc kuras saņemos Ukrainai, kopā ar U. Toreiz vēl vajag vīzas, aviobiļetes zvērīgi dārgas. Atvadas no mīļotā, iedzeršana ar draugiem, paģirainas iekāpjam autobusā Rīga-Odesa, lai atmostoties ieraudzītu saulespuķu laukus kilometriem un stundām mērāmus. Van Gogs būtu komā, man jau bija grūti. Odesa-mama mūs sagaida karsta, smirdīga, laipna un lēta. Joprojām rekomendēju visiem un ikvienam. Ielas ar kūstošu asfaltu, zaļa jūra, kaut Melnā, lēts šampanietis, laipni miliči, tjotja Faina - izīrē gultasvietu Kamaņina ielā 1, lāga večiņa, pat viņas sunim bija 25 gadi, neskaitīsim - cik pašai. Tālāk Hersona, "Jabločnij spas", depresīva ekonomika, Dnipr široki, vakariņas karaoke bārā un atsaucīgi krievu biznesmeņi. Baismīga nakts autobusā Hersona-Jalta (kopš esmu čurājusi Simferopoles autoostas atejā, Hieronīma Bosha elle man šķiet izpriecu parks), tālāk Krima, skaista, bezgala skaista, vīns, saule, jūra, Gurzufa, Alušta, Bahčisaraja, saindēšanās, tosti, kalnoskāpiens, ak, rakstīšu vēl un citreiz, Krima būs mana mīla, viena no manām daudzajām mīlām, forever!
Nākamais gads - karjeras pakāpiens aizvedis līdz komandējumiem, Igaunija, Lietuva - tās pupu mizas, bet pēc tam seko Francija (je t'aime, Paris, je t'aime, France :*), charmant, oi, cik charmant, ziedi, saule, dejas, es savā sarkanajā kleitā, pasaule pie manām kājām, tad Amsterdama uz pohām (citu stāvokļu tur nav), Horvātija, resp., Dināri, Istra un Zagreba, mākoņu dzimšana kalnos, bēgšana konferences kafijpauzēs, lai norautu kleitu un ielēktu Adrijas jūrā, romiešu amfiteātri, svaigi astoņkāji un akmens plākšņu ieliņas zem kailām pēdām, tad Islande - svešas planētas fragments okeāna vidū, sēra smaka, geizeri, mūžīgā Reikjavīkas krēsla un šņācošais Gulfoss.
Tad pauze līdz Korsikai ar nepazīstamām ceļabiedrenēm. Mūžīga slava![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
snorkei un S. Reiboņi un oleandru smarža, Vidusjūras sāls uz ādas, nenomazgājams vēl šobaltdien. Kvēlais ceļojuma romāns ar turpinājumu gandrīz gada garumā, korsikāņu Ziemassvētki, nedēļa vīna, austeru un mīlas, straujš atskurbums pēc tam. Kopš tās reizes es zinu, ka mīlu Vidusjūru un vairs necenšos projicēt šīs jūtas uz konkrētiem vīriešiem.
Beļģija -Brisele un Vaterlo, krikslis Luksemburgas. Emociju zibsnis, tikvien kā draugi, pankūkas un vīns.
Pārdomu pauze līdz Gruzijai. Bērnības sapņu zeme, ceļabiedra neviena. Uz Valhallu taču katram jādodas vienatnē, vai ne? Vēl vairāk par kalniem, vīnu un vīriešiem reibina sajūsma - jā, es to varu! Varu ceļot viena zemē, kuras valodu un alfabētu nezinu, kur vīrieši ir traki un tradīcijas svešādas.
Itālijas ziemeļi, ciemos piesnorkes. Mietpilsoniskā, ģermāniskā Prealpina, zelta rudens Milānā, viena diena Lugāno (jā, tagad es karodziņu varu iespraust arī Šveicē), amizanti ļaudis, par kuriem gan jau vēl rakstīšu.
Sicīlija, ak, Sicīlija - skaista un jauka, jau aprakstīta, un gan jau ka rakstīšu vēl, kad sapratīšu, kas tieši man patika, kas - izsauca vilšanos.
Visbeidzot - Turcija. Perfekta virtuve, dažādas ainavas, brīnišķi cilvēki. Bet vēl pārāk jēla manī guļ, kā ola bez čaumalas.
To, ka gribu ceļot, esmu zinājusi, kopš sevi atceros. Pat par femnisti kļuvu 4 gadu vecumā un tāpēc, ka man kāds teica, ka meitenes neuzņem jūrasskolā. Un lielākais pārsteigums pirmajā klasē man bija klasesbiedrenes teiktais, ka viņa gan ļoti labi varot iedomāties, kā tas ir - visu mūžu neizbraukt no savas pilsētas. Līdz tam es nebiju nojautusi, ka var būt arī tādi cilvēki.
PSRS laikos pāris reižu redzēju Ļeņingradu un Kijevu, kaut ko no Lietuvas, no Igaunijas, ak, tādas druskas vien, bet zināju skaidri, ka "tad, kad izaugšu liela" noteikti braukšu uz Kaukāzu, uz Melno jūru, uz Vidusāziju, Baikālu, Vladivostoku, Kamčatku un vēl visur kur. Lielākā daļa šo zemju mani gaida joprojām.
Kad izaugu liela, attapos neatkarīgā Eiropas valstī kā studente ar tukšu kabatu un spīdošām acīm. Pirmais ceļojums, kurā devos deviņdesmitajos gados, bija ar devīzi "Mocarta vietas". Sonātēm skanot, izstaigāju lielo, snobisko Vīni, augstprātīgu kā Marija Terēzija, mazo, graciozo Zalcburgu, rokoko lādīti, pat klintis tur ir koķetas un cakainas, vairākus mazus kalnu ciematiņus, ah, viss tik austrisks, tik austrisks, bīdermeijers un sarkanbaltas puķu dobes, baznīcas baroka zeltos, ezeri pilni gulbjiem, tā ka vēmiens sāk kāpt. Prāga nāca kā atspirdzinājums, kā cepetis sinepju mērcē ar šņabi pēc marcipāna kalniem. Ai, Prāga bija laba, vēsture, alus, gandrīz bohēma, kā jau Bohēmijā. Un atceļā - Varšava, viens vakars, viena nakts Šopēna skaņās, tas laikam viss, ko no tās atceros.
Un otrs ceļojums bijs Lielbritānija, Edinburgas teātra festivāls, pa ceļam - Berlīne, gājiens par vieglo narkotiku legalizāciju, noplukušie austrumi, stilīgie rietumi, lētas, garšīgas desiņas ar alu, Unter den Linden un atmiņas par Hofmani. Tad Londona, visi obligātie objekti, dārgi krogi un sarkanas telefonbūdiņas, dzīvības risks, katrreiz pārejot ielu, kamēr nosacījuma refleksi netiek iedresēti pa viņējai modei. Un visbeidzot - Skotija, drausmīgs vējš, mazliet saules, divas nedēļas - skarba šarma, viskija, stopēšanas un mazliet mākslas pilnas, apkārt zib zaļi pakalni, nosēti baltām aitām, Edinburgas pelēkie torņi, pastkartes nemelo, viss te ir skaists, izņemot Glāzgovu, industriālo monstru. Un daži īpaši stāsti par skotu atsaucību un viesmīlību, tiks pastāstīti citreiz, kad atkal logoreja uznāks.
Atceļā -Brige, vējdzirnavas, Klāsa pelni uz sirds un smīns par visu.
Trešais ceļojums - Itālija. Diemžēl ar tūristu grupu, skaista zeme, bet sliktākais apceļošanas veids. Venēcija, Roma, Florence, Verona, Garda ezers. Uh, un ah, kopā ar citzemju tūristu pūļiem, pa labi - Mikelandželo, pa kreisi - nemikelandželo, tagad stāvēsim rindā aiz amerikāņiem, tagad - aiz japāņiem, iedzersim vīnu, bella signorina, bella, jā, tagad es zinu, kā jūtas aita ganāmpulkā, pa starpu mazliet Budapeštas, mazliet Grācas un Klāgenfurtes. Ej kakāt, tūrisma industrija, nebija jau slikti, bet šī paliks pirmā un pēdējā mūsu īstā sadarbības reize.
Neilga pauze, pēc kuras saņemos Ukrainai, kopā ar U. Toreiz vēl vajag vīzas, aviobiļetes zvērīgi dārgas. Atvadas no mīļotā, iedzeršana ar draugiem, paģirainas iekāpjam autobusā Rīga-Odesa, lai atmostoties ieraudzītu saulespuķu laukus kilometriem un stundām mērāmus. Van Gogs būtu komā, man jau bija grūti. Odesa-mama mūs sagaida karsta, smirdīga, laipna un lēta. Joprojām rekomendēju visiem un ikvienam. Ielas ar kūstošu asfaltu, zaļa jūra, kaut Melnā, lēts šampanietis, laipni miliči, tjotja Faina - izīrē gultasvietu Kamaņina ielā 1, lāga večiņa, pat viņas sunim bija 25 gadi, neskaitīsim - cik pašai. Tālāk Hersona, "Jabločnij spas", depresīva ekonomika, Dnipr široki, vakariņas karaoke bārā un atsaucīgi krievu biznesmeņi. Baismīga nakts autobusā Hersona-Jalta (kopš esmu čurājusi Simferopoles autoostas atejā, Hieronīma Bosha elle man šķiet izpriecu parks), tālāk Krima, skaista, bezgala skaista, vīns, saule, jūra, Gurzufa, Alušta, Bahčisaraja, saindēšanās, tosti, kalnoskāpiens, ak, rakstīšu vēl un citreiz, Krima būs mana mīla, viena no manām daudzajām mīlām, forever!
Nākamais gads - karjeras pakāpiens aizvedis līdz komandējumiem, Igaunija, Lietuva - tās pupu mizas, bet pēc tam seko Francija (je t'aime, Paris, je t'aime, France :*), charmant, oi, cik charmant, ziedi, saule, dejas, es savā sarkanajā kleitā, pasaule pie manām kājām, tad Amsterdama uz pohām (citu stāvokļu tur nav), Horvātija, resp., Dināri, Istra un Zagreba, mākoņu dzimšana kalnos, bēgšana konferences kafijpauzēs, lai norautu kleitu un ielēktu Adrijas jūrā, romiešu amfiteātri, svaigi astoņkāji un akmens plākšņu ieliņas zem kailām pēdām, tad Islande - svešas planētas fragments okeāna vidū, sēra smaka, geizeri, mūžīgā Reikjavīkas krēsla un šņācošais Gulfoss.
Tad pauze līdz Korsikai ar nepazīstamām ceļabiedrenēm. Mūžīga slava
snorkei un S. Reiboņi un oleandru smarža, Vidusjūras sāls uz ādas, nenomazgājams vēl šobaltdien. Kvēlais ceļojuma romāns ar turpinājumu gandrīz gada garumā, korsikāņu Ziemassvētki, nedēļa vīna, austeru un mīlas, straujš atskurbums pēc tam. Kopš tās reizes es zinu, ka mīlu Vidusjūru un vairs necenšos projicēt šīs jūtas uz konkrētiem vīriešiem.Beļģija -Brisele un Vaterlo, krikslis Luksemburgas. Emociju zibsnis, tikvien kā draugi, pankūkas un vīns.
Pārdomu pauze līdz Gruzijai. Bērnības sapņu zeme, ceļabiedra neviena. Uz Valhallu taču katram jādodas vienatnē, vai ne? Vēl vairāk par kalniem, vīnu un vīriešiem reibina sajūsma - jā, es to varu! Varu ceļot viena zemē, kuras valodu un alfabētu nezinu, kur vīrieši ir traki un tradīcijas svešādas.
Itālijas ziemeļi, ciemos pie
snorkes. Mietpilsoniskā, ģermāniskā Prealpina, zelta rudens Milānā, viena diena Lugāno (jā, tagad es karodziņu varu iespraust arī Šveicē), amizanti ļaudis, par kuriem gan jau vēl rakstīšu.Sicīlija, ak, Sicīlija - skaista un jauka, jau aprakstīta, un gan jau ka rakstīšu vēl, kad sapratīšu, kas tieši man patika, kas - izsauca vilšanos.
Visbeidzot - Turcija. Perfekta virtuve, dažādas ainavas, brīnišķi cilvēki. Bet vēl pārāk jēla manī guļ, kā ola bez čaumalas.