Kurvjzieža kontemplācijas

Vakar februāra slapjā tumsa bija pieķērusies man pie rīkles un žņaudza, cik spēdama. Valdīju asaras un zināju, ka miršu resna, neglīta un dumja.
Tad bija jauks mirklis, divas tiešām lieliskas stundas, kas saveda visu kārtībā, pasaule smaržoja pēc riekstiem, zaļās tējas, svecēm un maiguma, aizmigu laimīga. Un pamodos, lai atklātu, ka slapjās tumsas lāsts, kas uzlikts šai zemei nekur nav atkāpies.
Ienīstu šo gadalaiku! Katra stunda ir kausēts svins uz manas ādas!