Kurvjzieža kontemplācijas

Miegs dziļš kā akacis, sapņos - gaišas dienvidu zemes. Pēkšņi spalgs, naida un izmisuma pilns brēciens - tāds, ar kādu sadedzināto raganu dvēseles moka inkvizitorus - mani iemet atpakaļ realitātē. Istabā melna tumsa, vien cauri gultai jūtama nemiera un aizkaitinājuma vibrācija. Pieslienos sēdus, stiepju roku uz kājgali - princeses Emīlijas vieta silta, bet tukša. Brēciens atskan no jauna, to pavada vissirsnīgākie lāsti, ko vien gari stieptā rūcienā iespējams iekļaut. Pablenžu pāri galvgalim - manas aizdomas apstiprinās, melnajā tumsā zaigo gaišs laukumiņš, kas var būt tikai lēdijas Šarlotes sniegbaltās krūtis.
Notikumu secība manā, nu jau pilnīgi atmodinātajā, prātā sakārtojas zibenīgi. Lēdija Šarlote (ai, ziņkārīgais, pārgalvīgais skuķis!) tumsas aizsegā ielavījusies aizliegtajā zonā, iepazinusies ar pagulti un nonākusi nišā, kur ļāvusies kārdinājumam parotaļāties, ripinot sveces pa grīdu. Nelāgas nojautas tobrīd izrāvušas princesi Emīliju no Hipnosa skavām, un tā ir viņa, kas tagad zem gultas brēcieniem un rūcieniem tricina gaisu, taisnīgā niknumā alkdama atriebt mūsu guļamistabas apgānīto svētumu.
Ņipra kā Lara Krofta pārlecu gultas galvgalim un pakampju no grīdas drebošo Šarloti. Asinspirts un vilnas putenis novērsti. Ielienu ar visu lēdiju Šarloti atpakaļ gultā un čukstu viņai ausī :"Nebaidies, Viņa tev nenodarīs pāri."
Lēdija Šarlote notic, iekārtojas uz spilvena un sāk laimīgi murrāt. Greizsirdības un sāpju pilns ņurdiens atskan no dīvāna puses. Paveros turp - tumsu šķeļ divi smaragdkrāsas starmeši. "Nogalināšu! Abas! Tikai saņemšos!"
Nopūšos, aiznesu Šarloti uz dzīvojamo istabu, nolieku uz krēsla. Neesmu vēl atceļā tikusi līdz virtuvei, kad no turienes atskan divbalsīgs aicinošs "Murrrr!" Zemteksts saprotams - ja jau esi piecēlusies, pienācis laiks ēdienreizei, vai ne?
- Nekā nebija, gaidiet rītu, izlaistās, merkantīlās histēriķes! - noburkšķu un liekos atpakaļ gultā, pārvelku segu pār galvu un apņemos līdz pat modinātāja zvanam nereaģēt ne uz vienu drāmu, pat ne kodoltrauksmi.