Kurvjzieža kontemplācijas

Vakar vakarā - labi, tas gan bija pēc vakariņām un divām krūzēm tējas - uzkāpu uz svariem. Nokāpu un uzkāpu vēlreiz. Nokāpu un pārbaudīju, vai baterija nav izkritusi no ligzdiņas, tā reizēm ir gadījies, un tad viņi gļuko.
Nē, ar svariem viss bija kārtībā. Tie mierīgi un nesatricināmi rādīja TO PAŠU SKAITLI, ko pirms mēneša. Mēneša, ka vadīts no rītiem rijot prosu, ģībstot pēc atslodzes dienām, kolēģu jubilejās sēžot vientuļā kaktiņā ar savu ūdens glāzi un draugu tusiņos ēdot savus alternatīvos salātiņus ar minerālūdeni, kamēr citi štopē iekšā siera groziņus un vīnu.

Vēl tāpat savulaik jutos pirms 12 gadiem, kad biju pavadījusi 2 naktis Imannta darbavietā, pārrakstot datorā savu bakalaura darbu, bet no rīta pēc zibens spēriena pazuda elektrība, un kad tā atjaunojās, vietējais datoriķis paziņoja, ka radušies bojājumi cietajā diskā, tāpēc manu failu pilnībā atjaunot nevarēs un 70% darba ir gājuši bojā.

Pēc paraudāšanas pirmais impulss bija grābt telefonu un piezvanīt makrobiotiķim, lai nocitētu dažus viņam adresētus Kūmiņa izteikumus. (Tiem, kam nebija pieejama mūsu diskusija ar Kūmiņu, pačukstēšu, ka manas draudzenes viens no maigākajiem vērtējumiem bija: "Tas Mūdzis vienkārši ir sieviešu nīdējs un šādā veidā rafinēti ņirgājas par viņām! Labi iekārtojies, suka!;/" )

Taču, būdama un palikdama tikai ņerga un pinkšķe, ne cīnītāja, pagaidīju vēl 5 minūtes, kuru laikā dusmas noplaka, atstādamas vien rūgtenu zaudējuma un samierināšanās pēcgaršu.

Galu galā - mēnesis bez alkohola un ceptas gaļas noteikti ir nācis par labu manām aknām, nierēm un aizkuņģa dziedzerim. Protams, es to būtu varējusi izdomāt arī pati un bez kādas makrobiotikas, taču labi vien, ka kāds man pasvieda maldinošo, taču lieliski motivējošo pieņēmumu par iespēju mazināt svaru.

Fuck them all!