Kurvjzieža kontemplācijas

krii

29.11.07 16:13

Lūk, un tagad es zinu, kā sākas pārvēršanās. No normālas vecmeitas ar kaķi līdz apsēstai kaķvecenei ir tikai viens solis. Un es vēl mīņājos un nezinu, vai esmu gatava to spert.
Mātes pagalmā - tajā pašā, kurā es noķēru Emīliju - ir pieklīdis nepārprotami pamests kaķītis. Trīskrāsains, tātad visticamāk - kaķenīte. Vietējais kaķu bars - tātad Emīlijas ģimene & co viņu nepieņem.
Un tuvojas ziema.
Un man jau sen bija licies, ka Emīlijai vajag kādu sabiedrību garajām darbadienām un līksmajām naktīm, kad es neesmu mājās.
Ai, nezinu, tas viss ir tik sarežģīti. Prāts mežģās, sirds lūst, vai zinies!

• 30 raksta
• ir doma

• tutta

  29.11.07 17:00

  Nemaz nesmejies. Es regulāri izlasu visas sadaļas SAP-ā, kas attiecas uz dzīvniekiem. Un man jau ir vismaz vēl pāris kandidāti noskatīti. Vienīgais, kas mani vēl patiešām attur, ir tas, ka mana princessa varētu nepieņemt vēl kādu, izņemot mani. Bet tā baigi izolēt man viņus nav kur.
  Par laimi, manā mājas apkārtnē nav bezpajumtnieku kaķu... Daži varbūt ir, bet tos jau tantiņas baro.

  • Atbildēt
  • Iepriekšējais
  • Diskusija

  • krii

    29.11.07 17:06

    

    Es speciāli cenšos sevi norobežot no šādas informācijas. Arī, kad eju garām veterinārajai klīnikai, kur logā ir uzraksts "Lūdzu, paņem mani līdzi", griežu galvu uz otru pusi, lai instinkti negūst virsroku. Bet, kad māte pastāstīja par to kaķīti...

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais